Atvainojamies, ka neko nerakstām, bet jāsaka kā ir - patlaban izdzīvojam savu pacietības laiku, samuraja pārbaudījumu vai kaut ko tamlīdzīgu, pirms tiekam atalgotas ar brīvdienām kalnos. Pirmkārt, vēlos izteikt sajūsmu par 1974. gada Džona Kārpentera filmu "Dark Star", ko vakar noskatījāmies. Ja jums patīk smieklīgas veco laiku filmas par kosmosu un izņirgāšanās par astronautu dzīvi, tad jums šī filma ir "Pilnīgs obligāts!". Brilliant. Citādāk realitātes šovā "Rock of Love Bus 3" uzvarēja Teja, ierakstu kompānijas veča meita (vakar gāja fināla sērija), kaut gan izskatījās viņa reāli skumja (burtiski ar skumju muti). Tad vēl mēs laikam palaidām garām "Tough Love" pēdējo sēriju, jo vakar jau sākās 2. sezona, tā ka nezinam, kā pirmā beidzās, bet otrā arī izskatās interesanta. Njā, tā mums te iet.

Bet ja pa nopietno, mūsu piemājas jūrmalā, izrādās, dzīvo roņu kolonija. Tad vēl esam atradušas jau veselas divas beigtas aitas (tā, ka tikai kauliņi un vilna palikusi). Mūsu resnie mājas un darba biedri vislaik ēd un pirž. Mājā ir diezgan auksti.

Izglābām vienu kaķi, kas darbā diedelēja ēdienu, aizvedām uz patversmi.

Interesanta dzīvīte.

Elza

Acu sāpe.

Vēl aizvien skaitam dienas šepat, nekurienes vidū. Precīzi 36 darba dienas un vairāk kā 50 dienas, skaitot kopā ar visām brīvdienām. Bet sasparojamies un sarosamies, jo Kvīnstaunā mūs sagaida pusotru mēnesi garas brīvdienas baudot sniegotos Dienvidu salas alpus. Atsūtīsim pastkarti.

Vēl aizvien no darba brīvajās dienās lasam grāmatas, blenžam teļļukā dumjas filmas vai PC ekrānā intelektuālas filmas, bet problēma tad ir un paliek - tas viss rada acu sāpi un galvassāpes, kā sak', kas par daudz tas par skādi. Redze atbraucot uz tēvzemīti būs kā 87 gadu vecam onkulim.

Ierosinu aktuālu jautājumu - kā sevi izklaidēt nekurienes vidū, izmantojot aktivitātes, kas neprasa lieku acu slodzi? Ģeniālākās un lietderīgākās atbildes ierosinātājs kā atalgojumu dabūs bildi, kurā Elza skrituļo ar 80to gadu skrituļslidām (nu, tām, kurām divi riteņi priekšā, divi pakaļā).

p.s. Vēl pateicamies Elzas mammai par Latvijas rupjmaizi garšīgo (kaut arī lielo ceļu mērojot, rupjmaizi pārņēma neliela deva penicilīna). Gaidam, kad kāds iežēlosies un atsūtīs arī Brenguli.

Lieli skāvieni draudziņiem un pārējiem zvēriņiem! Jūs mums tiešām pietrūkstat!

Seržants Pūpēdis.

Nomalīte

Aina. Sēžam Kraistčērčā aka Christshurch aka ChChā katedrāles laukumā, dzeram klišejisko Starbucks kafiju, kuru atļaujamies reizi 3 mēnešos. Pie Stabucks ieejas uzrodas 4 amerikāņu meitenes, un visas nobildējas pie Starbucks, kas viņām, amerikānietēm, ir īsta kulturāla pieredze. Pēc 5 minūtēm atnāk citas 4 amerikāņu meitenes, un izdara tieši to pašu. Un vēl pēc mazāk kā 5 minūtēm atnāk vēl citas meitenes, arī 4, arī no amerikas, katrai rokā fotoaparāts. Uzminiet, ko viņas izdarīja? Nepareizi, viņas pilnībā pievīla mūsu cerības - padrūzmējās pie ieejas, un tad vienkārši ŅĒMA UN IEGĀJA IEKŠĀ. Pf!

Citādi mēs jau atrodamies D-salā. Bijām ciemos pie Toma vai kā tautā saka, Zero. Izrādās, ka viņš dzīvo paradīzē (mazā alpu ciematā ar tirkīzzilu ezeru) un strādā labākājā darbā - par glābēju baseinā, kurš sniedzas līdz vēderam, turklāt ar skatu uz ezeru un kalniem. Nav brīnums, ka tur jau veidojas mazā latviešu kolonija. Ciematā kā jau ciematā, arī meksikāņu seriāliem vieta. Mīlīgi.

Bet bija jāpamet mazā paradīze, jo devāmies uz nekurieni strādāt kafejnīcā un krāt naudu. Jā, jā, ar nekurieni es domāju to, ka tuvākais veikals un benzīntanks atrodas 55 km attālumā, un mūsu mājai nav ne tikai internets vai duša iekštelpās vai kaut kāda siltuma izolācija/apkure, bet arī adreses nav. Tā lūk (labums tāds, ka par dzīvošanu nemaksājam).

3 mēneši te paies, urbinot degunu, fleitējot sargu, lasot un zīmējot (50% pie tv), bet nāks atalgojums - 2 mēneši uz kalna, katru dienu, katru mirkli. Skaisti. Gaidiet mūs mājās un pēdējiem vasaras festivāliem.

Elza

Mes ienistam Oklendu

Ta. Pirmkart, jaatvainojas par to, kas shi lapa ir mirusi. Otrkart, par to, ka nav garumziimju. Tapec centishos vismaz komatus ielikt tur, kur nakas, piemeram, pirms un aiz ''piemeram''. Man ir aptuveni 5 minutes, lai uzrakstitu so ierakstu. Isa notikumu hronologija -
Pec Gisbornas talak braucam uz augshu gar esat coast. Secinajam, ka si ir viena pamesta vieta - skaista, baisa un, protams, pilna ar alkoholikjiem. Latgale vai miests seit - nekadas starpibas. Tapat vienigais, ko vari darit - braukat sava traktora un dzert. Braucam, braucam, gulejam mashina, serfojam pamestas vietas, edam vecu partiku, sakam veidot frazhu vardnicu, kas noderes visiem, kas dzivo mashina, piemeram, ''gribi siltu alinju?''. Labi, nesakshu iedziljinaties parak, notikumos, jo nav laika. Mums jau pirms tam bija antipatijas pret Oklendu, bet vinja mus neparsteidz ar savu neviesmilibu. Nedeljas laika musu vagji apspera divreiz - pirmo reizi panjema manu fochuku, musu gjitaru un kameras stativu, otraja reize - manu serfu ar visu, kas soma lidzi bija. Tagad esam izceljojushas un nonakushas maza miesta, kur stradajam viina lauka - sprauzha vinogu krumiem sietinjus virsu. Tas nu patiesham LIELOS VILCIENOS viss. Tikai piebildishu, ka vinji te kabachus sauka par cukini, t.i. tas esot viens un tas pats. Negjeliiba.

Elza

Gisborna

Esam jau 3. dienu Gisbornā - pilsētā, kurā, kā liekas, sērfo katrs otrais indivīds. Te ir ļoti jauki un mēs labprāt te uzkavētos un ka smejies nesmejies - nekas mums neliedz te palikt tik ilgi, cik sirds tīko. Manu dzimšanas dienu aizvadījām ar lielu daudzumu džina un tonika, iemaldīšanos svešā ballītē, maz atmiņām par vakaru un ne pārāk patīkamu rītu hostelī, kurā droši vien mums nevajadzētu kādu laiku atgriezties. Un tad sekoja lūziens pludmalē, 2. mēģinājums sērfot (šodien būs būs 3ais), lūziens mašīnā un filma mūsu personīgajā kinoteātrī subaru legacy. "The worlds fastest indian" - nemaz nezinājām, ka filma ir par Jaunzēlandes opi, (kas diezgan atgādināja manu opi) kurš 70tajos devās uz ASV Bournevillas sāls laukiem izmēģināt sava mocīša - indian - ātrumu un sasniedza rekordu. Ja godīgi tagad atnācām uz pilsētas bibliotēku uzlādēt kompi, jo filma visu bateriju noēda hehe...

Jāsaka, ka dzīvīte te ir neslikta, jau tagad zinām, ka pēc 7 - 8 mēnešiem Marta sēdēs auditorijā un klausīsies par oksīdiem, paralēli dzīvojot atmiņās par šo zemi, savukārt es droši vien stāvēšu kaut kur Londonā ar lietussargu un droši vien jutīšos labāk par Martu, bet tik un tā ne tik labi kā tagad. Labs ir, jāiet sērfot. See you, dudes!

Ardievas Hawkes Bay

Kaut lietus līst un maciņš plīst,

Kaut Martai ļoti kājas svīst,

Mēs tāļāk ceļā doties gatavas.

Lai paliek putni šeit un mājas,

Lai Martai taču svīst tās kājas,

Mēs tāļāk ceļā doties gatavas.

Būs iespaidi un draugi jauni,

Būs Martai jauni kājas auni,

Un ceļā doties būsim gatavas.

Uzredzēšanos, Neipīra, kafija par brīvu, ganeti, kiwi, Roza, vācieši, sliktie klubi, darbs, lielā māja, istaba, matraci, garšīgās darbinieku pusdienas, šikie viesi, Babu, vīn, art deco, Ocean beach....esi sveika jaunā, neatklātā pasaule!

Elza

Šodien izvadījām Kriksīti, mūsu draugu lēnīgo vācieti, tālākos ceļos - viņš brauc uz Austrāliju ķert dingo aiz astes un runāt par krokodiliem. Bet pēc mēneša būs atpakaļ, lai turpinātu pārbaudīt mūsu pacietību ar savu maksimāli lēno runas veidu un ilgajiem klusuma brīžiem teikuma vidū, meklējot īsto vārdu, kamēr tu jau ar vienu kāju esi otrā istabā un viss tavs ķermenis pauž: "Mans mūžs nav tik garš, lai es varētu klausītos šajā nebeidzamajā teikumā." Aber protams mēs esam ļaunās un nepacietīgās meitenes (tā mēs pašas sevi pozicionējam) un nespējam novērtēt viņa gara šķīstību un patiesumu. Oh, whatever...pēc mazliet vairāk kā nedēļas mēs dodamies jaunos piedzīvojumos atklāt jaunas pludmales, sērfot, atrast agresīvo delfīnu, kurš pasācis uzbrukt peldošajiem tūristiem un vienkārši NEKO nedarīt...

Man ir iegādāta kamera un drīz arī plānoju tikt pie 'trijkāja", tāka gaidiet iedokumentētu Martu no 100 leņķiem.

Elza