Laiks domāt

Šad tad te ir garlaicīgi. Noteikti ne sliktākajā līmeni garlaicīgi, tomēr mēdz būt vakari, kad ballēties neej, teļļuku skatīties negribi, un runas arī neraisās. Visi draudzīgi sēž virtuvē un smejas par to, cik mēs visi tādi neinteresanti. Vakar vācu čalītis Max (aka pilnīga Mikus kopija), piemēram, atklāja DVD kārtošanas mākslu. Izskanēja pat ieteikumi aiziet uz video nomu un parādīt viņiem savas spējas. Tāpēc tagad esmu izlēmusi (un jau iesaistījusi Martu) savu brīvo laiku veltīt domāšanai. Piemēram, šodien visu dienu uz kalna pavadījām ražīgā dialektiskā diskusijā par to, vai meklēt sevi ir labi vai nē, un kā tīņa sevis meklēšana (ko parasti visi uztver kā negatīvu/nožēlojamu procesu) atšķiras no pieauguša cilvēka sevis meklēšanas (apsveicama sevis pilnveidošana). Beigās nonācām pie secinājuma, ka labāk ir meklēt nekā nemeklēt, pat tad ja tu nezini, ka, ko un kāpēc tu meklē (tīnis). Pa vidu arī piefiksējām, ka ļoti daudz lietojam vārdu "meklēt", vismaz 2 reizes katrā teikumā, kas apkārtējiem cilvēkiem krēsliniekā droši vien izklausījās šizīgi. Vēl kaut kā nonācām pie secinājuma, ka uzspļaut sabiedrībai un tās uztieptajiem noteikumiem (piemēram, izglītība, laulība, bērni utt) var tikai tas, kuram nav nekādas vēlmes iesaistīties sabiedrības dzīvē. Vienvārdsakot, ar šodienu mēs sākam sevi intensīvi meklēt - katru dienu jāņem cauri pa tēmai, par kuru nav īsti skaidrs pašam savs viedoklis.

Iepriekšējās 3 dienas bija ļoti, ļoti jaukas. Jau pirmajā dienā (kas laikam iznāk sestdiena) secinājām, ka ir iesācies labo dienu cikls, kam kādu laiku jāturpinās. Tātad, tajā pašā sestdienas vakarā aptuveni 80% hosteļa atradās lielajā virtuvē, dziedāja/bauroja visas dziesmas, kuras mūsu muzikanti (tādu te kā spaļu, visi māk strinkšķināt ģitāru) padeva. Paralēli piedzērāmies no aliņiem un sajūsminājāmies, cik jaukas ir mājas ballītes. Tikām izglītotas arī jaunās melodijās - bija dziesmas par iemīlēšanos lesbietē (princips tāds pats kā "vectēvam karājas pidirallā, pidirallā, pie sienas vijole..."), kā arī par vienīgo geju eskimosu ciltī. Nākamā diena iespārdīja visām pārējām ar braukāšanos - viss labi padevās, Marta sāka slaidot, sadauzīja dibenu, bet tas tā. Sniegs un dēlis saderēja kā roka ar cimdiņu. Vakarā kā gadījās kā ne atkal dzērām aliņus, atkal piedzērāmies. Netīšām arī aizgājām izklaidēties, dzērām kokteiļus (šajā jomā esam analfabētes). Labi pavadījām nakti. Nākamājā rītā ar smagām paģirām un lēnu domāšanu tomēr pamanījāmies pārdot vienam angļu džekam savu Zilo Sjū - mašīnu. Bijām tik sajūsminātas tikt no viņas vaļā (jo 15. datumā beidzās tehniskā), ka netīšām nopirkām veikalā 6 cīsiņus par 5 latiem un pat Hoegarden aliņus. Sākām jau atkal dzert (tos pašus Hoegarden), bet beidzot iestājas lūziens. BET vakars beidzās ar uzviju - noskatījāmies "Fantastic Mr. Fox", kura izrādījās VISĢENIĀLĀKĀ MULTENE PASAULĒ.

Šodiena beidzot atkal bija viduvēja - uz kalna šausmīgi daudz cilvēku (NZ un AUS skolas brīvdienas), dēlis arī neklausīja.

Tomēr, kas mūsu prātus vislaik nepamet un sēj jau tādas kā skumjas - te ir brīnišķigi. This is the time of our lives. Pilnīgi noteikti zinām, ka šitā dzīvot diez vai vēl kādreiz sanāks. Projām braukt oj kā negribēsies. Snovbords, kalni, idilliska pilsēta, jauniešu pilna, aliņš, šnabītis, frikadeļu zupa, filmas, ballītes,grāmatas, draugi, ceļotāji, mūzika, diendusa....vēl viens mēnesis tādas dzīves un viss :(

Lūk, šitā man sanāk nobeigt uz saldēsrīgas nots..

Eza

Lēnām atpakaļ vecajās sliedēs

Beidzot esam visticamāk savas dzīves bezrūpīgākajā momentā - brīvdienas ir jāņem no būšanas uz kalna pārāk daudz. Dažreiz arī grūta sajūta, ka ATKAL jāiet ballēties, jo ATKAL kaut kas notiek, kādā bārā ir happy hour, kāds no bekpekera spēlē kādā vietā mūziku, vai arī futene jāskatās. Šausmīgi smagi.

Patlaban te notiek Queenstown Winter Festival. Šodien skatījāmies "Bird-man", kas ir tas pats, kas pie mums Red Bull Flugtag (atvainojos par iespējami nepareizo rakstību), tikai daudz mazākā mērogā un ziemā. Uzvarēja beibes, kas visvairāk atkailinājās. Pēc tam daži no bekpekera peldēja ledusaukstā ezerā. Mājās ēdām armijas paiku - sīki kubiciņos sagrieztus kartupeļus saceptus ar sīpoliem un sāli. Ēd ar biezpienu un lociņiem. MMM! Pāris reizes pat savārījām frikadeļu zupu. Jutāmies kā varones.

Džailzs, dulls amerikānis no mūsu bekpekera, nākamnedēļ izdomāja svinēt Ziemassvētkus. Mums būs jācep pīrādziņi. Vēl no katras valsts izpildīsim kādu tradīciju. Mūsējā būs apgreidota bluķa velšana - nesīsim apkārt pa māju milzu koka gabalu. Tad vēl būs slepenie draudziņi ar joku dāvanām (piemēram, tamponiem utt). Sākam beidzot iedzīvoties mazajā hosteļa dzīvītē, lai arī vēljoprojām esam dīvainā Team Latvia, kas vienmēr pamanās pat visaktīvākajā ballītē sēdēt savā nodabā. Tomēr iepazīstam cilvēkus, un jūtamies kā mājās.

Ballēties sākam pamazām atkal normālā daudzumā un tempā. Man katru reizi pieplusojas klāt kāda pusstunda. Vakar izvilku līdz 3:30. Marta gan tik ilgi neizvilka, jo sakoļīja metālistu no mūsu istabas (visi smejas un rāda ar pirkstu uz Martu).

Drīz jau atkal varēsim gaidīt pirmos transportus.

Elza

Kvīnstauna

Beidzot, beidzot! Esam izturējušas savu skarbo pārbaudījumu, paspējušas apskatīt Rietumu piekrasti un ledājus, izlekt ar izpletni, un nu jau gandrīz nedēļu atrodamies Kvīnstaunā - sasodīti ainaviskā Alpu un ballīšu pilsētā. Pagaidām kavējam laiku apstaigājot pilsētu, socializējoties ar saviem backpackera biedriem, un jā - beidzot arī ejot ballēties - atradām vienu foršu vietiņu, saucas Revolver, labs ritmiņš un pietiekami daudz vietas, lai izpildītu savus vismežonīgākos ārprāta stāvokļa soļus uz deju grīdas, kamēr citi bāri ir pārbāzti un publika var tikai berzēties kā siļķes mucā. Dzīvojam dikti jaukā vietiņā, 5min līdz centram, tikpat līdz superšmupermārketam un nekādu kāpšanu masīvā kalnā, turklāt kolēģi šeit ļoti patīkami un pat backpackerī mēdz būt labas ballītes. 19. jūnijā tiksim pie īstenā Kvīnstaunas ceļojuma mērķa - The Remarkables trases tiks svinīgi atklātas un mēs varēsim šļūkāt pa Jaunzēlandes kalniem līdz pat augustam. Pēkšņi sāk šķist, ka laiks skrien pārāk ātri un atpakaļbiļeti uz mājām varētu nostūķēt plauktiņā uz vēl kādu laiciņu.

Rītdien dodamies mazā izbraucieniņā uz Milford Sound, tā padzirdējām, ka šī vieta diezgan oficiāli atzīta par vienu no skaistākajām pasaulē, ar episkiem skatiem kā saulainā laikā, tā pelēkās mākoņu un miglas tītās dienās. Jau pakojam savus hobitu apmetnīšus un gatavojam plostu, lai varētu apbraukt apkārt masīvajiem Milford fjordiem un ūdenskritumiem. Bildes pēcāk.

Jaunzēlandē arī sācies futbola vājprāts un sporta bāri pat 6.00 no rīta ir pilni ar naskiem atbalstītājiem. No britu futbolfaniem pirmo reizi dabūjām dzirdēt par Marianu Paharu. Un mums visu laiku likās, ka LV labākais spēlētājs ir Māris Verpakovskis, khe.

marta

Atvainojamies, ka neko nerakstām, bet jāsaka kā ir - patlaban izdzīvojam savu pacietības laiku, samuraja pārbaudījumu vai kaut ko tamlīdzīgu, pirms tiekam atalgotas ar brīvdienām kalnos. Pirmkārt, vēlos izteikt sajūsmu par 1974. gada Džona Kārpentera filmu "Dark Star", ko vakar noskatījāmies. Ja jums patīk smieklīgas veco laiku filmas par kosmosu un izņirgāšanās par astronautu dzīvi, tad jums šī filma ir "Pilnīgs obligāts!". Brilliant. Citādāk realitātes šovā "Rock of Love Bus 3" uzvarēja Teja, ierakstu kompānijas veča meita (vakar gāja fināla sērija), kaut gan izskatījās viņa reāli skumja (burtiski ar skumju muti). Tad vēl mēs laikam palaidām garām "Tough Love" pēdējo sēriju, jo vakar jau sākās 2. sezona, tā ka nezinam, kā pirmā beidzās, bet otrā arī izskatās interesanta. Njā, tā mums te iet.

Bet ja pa nopietno, mūsu piemājas jūrmalā, izrādās, dzīvo roņu kolonija. Tad vēl esam atradušas jau veselas divas beigtas aitas (tā, ka tikai kauliņi un vilna palikusi). Mūsu resnie mājas un darba biedri vislaik ēd un pirž. Mājā ir diezgan auksti.

Izglābām vienu kaķi, kas darbā diedelēja ēdienu, aizvedām uz patversmi.

Interesanta dzīvīte.

Elza

Acu sāpe.

Vēl aizvien skaitam dienas šepat, nekurienes vidū. Precīzi 36 darba dienas un vairāk kā 50 dienas, skaitot kopā ar visām brīvdienām. Bet sasparojamies un sarosamies, jo Kvīnstaunā mūs sagaida pusotru mēnesi garas brīvdienas baudot sniegotos Dienvidu salas alpus. Atsūtīsim pastkarti.

Vēl aizvien no darba brīvajās dienās lasam grāmatas, blenžam teļļukā dumjas filmas vai PC ekrānā intelektuālas filmas, bet problēma tad ir un paliek - tas viss rada acu sāpi un galvassāpes, kā sak', kas par daudz tas par skādi. Redze atbraucot uz tēvzemīti būs kā 87 gadu vecam onkulim.

Ierosinu aktuālu jautājumu - kā sevi izklaidēt nekurienes vidū, izmantojot aktivitātes, kas neprasa lieku acu slodzi? Ģeniālākās un lietderīgākās atbildes ierosinātājs kā atalgojumu dabūs bildi, kurā Elza skrituļo ar 80to gadu skrituļslidām (nu, tām, kurām divi riteņi priekšā, divi pakaļā).

p.s. Vēl pateicamies Elzas mammai par Latvijas rupjmaizi garšīgo (kaut arī lielo ceļu mērojot, rupjmaizi pārņēma neliela deva penicilīna). Gaidam, kad kāds iežēlosies un atsūtīs arī Brenguli.

Lieli skāvieni draudziņiem un pārējiem zvēriņiem! Jūs mums tiešām pietrūkstat!

Seržants Pūpēdis.

Nomalīte

Aina. Sēžam Kraistčērčā aka Christshurch aka ChChā katedrāles laukumā, dzeram klišejisko Starbucks kafiju, kuru atļaujamies reizi 3 mēnešos. Pie Stabucks ieejas uzrodas 4 amerikāņu meitenes, un visas nobildējas pie Starbucks, kas viņām, amerikānietēm, ir īsta kulturāla pieredze. Pēc 5 minūtēm atnāk citas 4 amerikāņu meitenes, un izdara tieši to pašu. Un vēl pēc mazāk kā 5 minūtēm atnāk vēl citas meitenes, arī 4, arī no amerikas, katrai rokā fotoaparāts. Uzminiet, ko viņas izdarīja? Nepareizi, viņas pilnībā pievīla mūsu cerības - padrūzmējās pie ieejas, un tad vienkārši ŅĒMA UN IEGĀJA IEKŠĀ. Pf!

Citādi mēs jau atrodamies D-salā. Bijām ciemos pie Toma vai kā tautā saka, Zero. Izrādās, ka viņš dzīvo paradīzē (mazā alpu ciematā ar tirkīzzilu ezeru) un strādā labākājā darbā - par glābēju baseinā, kurš sniedzas līdz vēderam, turklāt ar skatu uz ezeru un kalniem. Nav brīnums, ka tur jau veidojas mazā latviešu kolonija. Ciematā kā jau ciematā, arī meksikāņu seriāliem vieta. Mīlīgi.

Bet bija jāpamet mazā paradīze, jo devāmies uz nekurieni strādāt kafejnīcā un krāt naudu. Jā, jā, ar nekurieni es domāju to, ka tuvākais veikals un benzīntanks atrodas 55 km attālumā, un mūsu mājai nav ne tikai internets vai duša iekštelpās vai kaut kāda siltuma izolācija/apkure, bet arī adreses nav. Tā lūk (labums tāds, ka par dzīvošanu nemaksājam).

3 mēneši te paies, urbinot degunu, fleitējot sargu, lasot un zīmējot (50% pie tv), bet nāks atalgojums - 2 mēneši uz kalna, katru dienu, katru mirkli. Skaisti. Gaidiet mūs mājās un pēdējiem vasaras festivāliem.

Elza

Mes ienistam Oklendu

Ta. Pirmkart, jaatvainojas par to, kas shi lapa ir mirusi. Otrkart, par to, ka nav garumziimju. Tapec centishos vismaz komatus ielikt tur, kur nakas, piemeram, pirms un aiz ''piemeram''. Man ir aptuveni 5 minutes, lai uzrakstitu so ierakstu. Isa notikumu hronologija -
Pec Gisbornas talak braucam uz augshu gar esat coast. Secinajam, ka si ir viena pamesta vieta - skaista, baisa un, protams, pilna ar alkoholikjiem. Latgale vai miests seit - nekadas starpibas. Tapat vienigais, ko vari darit - braukat sava traktora un dzert. Braucam, braucam, gulejam mashina, serfojam pamestas vietas, edam vecu partiku, sakam veidot frazhu vardnicu, kas noderes visiem, kas dzivo mashina, piemeram, ''gribi siltu alinju?''. Labi, nesakshu iedziljinaties parak, notikumos, jo nav laika. Mums jau pirms tam bija antipatijas pret Oklendu, bet vinja mus neparsteidz ar savu neviesmilibu. Nedeljas laika musu vagji apspera divreiz - pirmo reizi panjema manu fochuku, musu gjitaru un kameras stativu, otraja reize - manu serfu ar visu, kas soma lidzi bija. Tagad esam izceljojushas un nonakushas maza miesta, kur stradajam viina lauka - sprauzha vinogu krumiem sietinjus virsu. Tas nu patiesham LIELOS VILCIENOS viss. Tikai piebildishu, ka vinji te kabachus sauka par cukini, t.i. tas esot viens un tas pats. Negjeliiba.

Elza