Mes ienistam Oklendu

Ta. Pirmkart, jaatvainojas par to, kas shi lapa ir mirusi. Otrkart, par to, ka nav garumziimju. Tapec centishos vismaz komatus ielikt tur, kur nakas, piemeram, pirms un aiz ''piemeram''. Man ir aptuveni 5 minutes, lai uzrakstitu so ierakstu. Isa notikumu hronologija -
Pec Gisbornas talak braucam uz augshu gar esat coast. Secinajam, ka si ir viena pamesta vieta - skaista, baisa un, protams, pilna ar alkoholikjiem. Latgale vai miests seit - nekadas starpibas. Tapat vienigais, ko vari darit - braukat sava traktora un dzert. Braucam, braucam, gulejam mashina, serfojam pamestas vietas, edam vecu partiku, sakam veidot frazhu vardnicu, kas noderes visiem, kas dzivo mashina, piemeram, ''gribi siltu alinju?''. Labi, nesakshu iedziljinaties parak, notikumos, jo nav laika. Mums jau pirms tam bija antipatijas pret Oklendu, bet vinja mus neparsteidz ar savu neviesmilibu. Nedeljas laika musu vagji apspera divreiz - pirmo reizi panjema manu fochuku, musu gjitaru un kameras stativu, otraja reize - manu serfu ar visu, kas soma lidzi bija. Tagad esam izceljojushas un nonakushas maza miesta, kur stradajam viina lauka - sprauzha vinogu krumiem sietinjus virsu. Tas nu patiesham LIELOS VILCIENOS viss. Tikai piebildishu, ka vinji te kabachus sauka par cukini, t.i. tas esot viens un tas pats. Negjeliiba.

Elza

Gisborna

Esam jau 3. dienu Gisbornā - pilsētā, kurā, kā liekas, sērfo katrs otrais indivīds. Te ir ļoti jauki un mēs labprāt te uzkavētos un ka smejies nesmejies - nekas mums neliedz te palikt tik ilgi, cik sirds tīko. Manu dzimšanas dienu aizvadījām ar lielu daudzumu džina un tonika, iemaldīšanos svešā ballītē, maz atmiņām par vakaru un ne pārāk patīkamu rītu hostelī, kurā droši vien mums nevajadzētu kādu laiku atgriezties. Un tad sekoja lūziens pludmalē, 2. mēģinājums sērfot (šodien būs būs 3ais), lūziens mašīnā un filma mūsu personīgajā kinoteātrī subaru legacy. "The worlds fastest indian" - nemaz nezinājām, ka filma ir par Jaunzēlandes opi, (kas diezgan atgādināja manu opi) kurš 70tajos devās uz ASV Bournevillas sāls laukiem izmēģināt sava mocīša - indian - ātrumu un sasniedza rekordu. Ja godīgi tagad atnācām uz pilsētas bibliotēku uzlādēt kompi, jo filma visu bateriju noēda hehe...

Jāsaka, ka dzīvīte te ir neslikta, jau tagad zinām, ka pēc 7 - 8 mēnešiem Marta sēdēs auditorijā un klausīsies par oksīdiem, paralēli dzīvojot atmiņās par šo zemi, savukārt es droši vien stāvēšu kaut kur Londonā ar lietussargu un droši vien jutīšos labāk par Martu, bet tik un tā ne tik labi kā tagad. Labs ir, jāiet sērfot. See you, dudes!

Ardievas Hawkes Bay

Kaut lietus līst un maciņš plīst,

Kaut Martai ļoti kājas svīst,

Mēs tāļāk ceļā doties gatavas.

Lai paliek putni šeit un mājas,

Lai Martai taču svīst tās kājas,

Mēs tāļāk ceļā doties gatavas.

Būs iespaidi un draugi jauni,

Būs Martai jauni kājas auni,

Un ceļā doties būsim gatavas.

Uzredzēšanos, Neipīra, kafija par brīvu, ganeti, kiwi, Roza, vācieši, sliktie klubi, darbs, lielā māja, istaba, matraci, garšīgās darbinieku pusdienas, šikie viesi, Babu, vīn, art deco, Ocean beach....esi sveika jaunā, neatklātā pasaule!

Elza

Šodien izvadījām Kriksīti, mūsu draugu lēnīgo vācieti, tālākos ceļos - viņš brauc uz Austrāliju ķert dingo aiz astes un runāt par krokodiliem. Bet pēc mēneša būs atpakaļ, lai turpinātu pārbaudīt mūsu pacietību ar savu maksimāli lēno runas veidu un ilgajiem klusuma brīžiem teikuma vidū, meklējot īsto vārdu, kamēr tu jau ar vienu kāju esi otrā istabā un viss tavs ķermenis pauž: "Mans mūžs nav tik garš, lai es varētu klausītos šajā nebeidzamajā teikumā." Aber protams mēs esam ļaunās un nepacietīgās meitenes (tā mēs pašas sevi pozicionējam) un nespējam novērtēt viņa gara šķīstību un patiesumu. Oh, whatever...pēc mazliet vairāk kā nedēļas mēs dodamies jaunos piedzīvojumos atklāt jaunas pludmales, sērfot, atrast agresīvo delfīnu, kurš pasācis uzbrukt peldošajiem tūristiem un vienkārši NEKO nedarīt...

Man ir iegādāta kamera un drīz arī plānoju tikt pie 'trijkāja", tāka gaidiet iedokumentētu Martu no 100 leņķiem.

Elza

Short update.

Tā kā pēdējās nedēļas tikai vergojam hotelī un nav īsti sanācis šeit ieblogot, tad re kā mums īsumā gājis:

*Elza nopirka sērfa dēli ar visiem nepieciešamajiem pričendāļiem.

*Elza beidzot saņēma pa pastu savu superšmuper kameru, tāpēc tagad viss tiek dokumentēts un, iespējams, ar laiku taps pilnmetrāžas filma "Kā gadu vergot Jaunzēlandē".

*Esmu sākusi strādāt arī vakara maiņās hotelī, kas nozīmē īstenu Latvian team tandēmu un ļauj paglābties no kaunpilnām izgāšanās reizēm, jo varam viena otru palabot/pamācīt (lielākoties, mācos nest tos sasodītos trīs šķīvjus kā izsmalcināts viesu mīlis).

*Uz Ziemassvētkiem ciemos bija atbraukusi māsa un Metjū, sasvinējāmies ar kārtīgu mielastu, franču vīnāriem un šnabi uz aizbraukšanu ceļakājai.

*Dabūjām pabraukāt ar "bugibordu" jeb, kā jums tīkamāk, bodyboard.

*Nesvinējām Boxing Day, kas Jaunzēlandē ir nacionālie svētki aka shopping diena, kad visur skidoni.

*Saorganizējāmies ar darba kolēģiem uz pasēdēšanu okeānmaliņā un baudījām Kriksīša dziļo domu izklāstus un dzīves apcerējumus. Piemēram, frāzes "My ass is sleeping" un "did u know u can smoke through the sea, the river and the Earth?" lika izsmiet visas asaras.

*Pamazām, pamazītiņām plānojam turpmāko braucienu uz Taurangas apkārtni, šobrīd iecerēts garš pārbrauciens gar austrumkrasta pludmalēm.

Marta

Jaunzēlandē Ziemassvētku nav.

Ceturtdiena, pieklājīgas darba dienas pieklājīgs vakars. Visādi citādi mēs sēdētu superērtajos dīvānos, žirītu iekšā salčuku un skatītos filmas, bet todien visiem Cape Kidnappers darbiniekiem tika rīkots Ziemassvētku bārbekjū. Nu neko, lecam saorganizētajā autobusiņā iekšā un aidā! Nezinājām gan, ko sagaidīt no pasākuma, kurš saucās "Staff Christmas BBQ" brīdī, kad mūsu bioloģiskie pulksteņi vēl pieprasa baltu sniedziņu, salu un tuntulēšanos piecos mēteļos. Bet izrādījās, ka viss notika šitā - ļoti svinīgi saulainā pēcpusdienā pulksten 18.00 visi saradās Te Awa vīna darītavā. Nepaspējam ne acu pamirkšņināt, ka visiem kolēģiem jau rokās pa glaunas zortes vīnārim un apkārt lavierē meitenes ar kanapē. Nu patīkami taču vienreiz pašam sajusties kā viesim, jāņem visu ko dod! Tik ļoti sapriecājāmies par šādu pasākumu, kur varam pieēsties, dzert gardus vīnārus, tērzēt ar kolēģiem un labi pavadīt laiku, ka pārdega visi drošinātāji un sākām zaudēt kontroli pār glāžu saturu mūsu rokās. Iepriekš jāsaka, esot Jaunzēlandē alkohols tiek patērēts tikai tik, cik aļāks pie vakara filmas vai pusdienām, un pa retam vīnāris uz skidoniem, tāpēc organisms mazliet atradis no promilēm. Tā nu man sanāca, ka pirms sēšanās pie galda, proti, varenās maltītes, es jau biju pamatīgi iereibusi. MAN tādas aizdomas, ka Elza sekoja man 20 minūtes vēlāk. Vakars, protams, ļoti jauks, lustīgs un visādi citādi patīkams, tikai žēl, ka bieži pārtrūka lente. MAN tādas aizdomas, ka pie šī sareibuma vainojams mūsu kolēģis no Kanādas, kurš ik pēc 10 minūtēm uzpildīja mūsu galdiņu ar jaunām vīna pudelēm, bet par to vēl īsti neesmu pārliecināta...

Lai nu kā, pavisam attapos jau autobusā uz mājām, tiesa, nav ne jausmas, kurš mūs visus tur tik smuki sasēdināja. Uzķēru vienu gandrīz-kautiņu divus krēslus tālāk starp mūsu pavāru un kaut kādiem jaunekļiem no Maintanance nodaļas. Un uzķēru brīdi, kad kāāāāāāāāādam palika pavisam šķērmi un autobusā tika atstātas svētku vakariņas, hehe. Un vēl gandrīz neuzķēru savu modinātāja zvanu, labi, ka šitiem modīgajiem telefoniem ir opcija ar atkārtotu "CELIES, uz darbu!" zvanu. Tā kā man sanāca pagulēt tikai četrarpus stundas, tad varu sacīt, ka bija diezgan uzjautrinoši pavadīt rītu pieczvaigžņu hotelī aptekalējot viesus vēl aizvien iereibušam. Tīri vai žēl, ka Elza šito nogulēja.

Patiesībā šo visu stāstu tikai ar vienu mērķi - lai oficiāli un svinīgi paziņotu, ka beidzot pēc trīs mēnešu gariem mēģinājumiem mums izdevās kārtīgi iereibt un atlaist, nu ziniet, tā, ka nākamajā rītā var teikt - "vecīt, tas nu gan bija viens mežonīgs bārbekjū!"

P.s. Vēl man gribas piebilst, ka visu svētku pasākuma laiku skanēja regejs, nevis dziesmas par Rūdolfa sarkano degunu, kas mums likās jocīgi.

Marta

Busk with a rusk till the dusk.

Pirms Ziemassvētku periods hoteļos ir diezgan skumīgs laiks, jo viesu skaits ir parādāms uz pirkstiņiem un darba tikpat kā nav. Tā nu mēs ar Elzu baudam savas brīvdienas, bet vienlaikus arī satraucamies par naudas rezervju samazināšanos. Šajā sakarā dzima doma piepelnīties ar latvju tautasdziesmām, jo padzirdējām, ka ar muzicēšanu uz ielām, jeb busking, te var diezgan labi nopelnīt, ja ir tūristu sezona. Vērām vaļā savu dziesmu vācelīti, spodrinājām ģitāru un devāmies ielās. Nu labi, tik vienkārši tas vis nenācās. Sākumā kājiņas nedaudz trīcēja un pārliecības par savām muzicēšanas prasmēm arī nebija. Kā labu pelņas avotu mums ieteica vietējo iknedēļas tirgu Heistingsā, taču, aizbraucot tur mūs sagaidīja vilšanās, jo muzicēt gribētāju pārāk daudz un bezmaz vai rindā jāgaida! Iemēģinājām roku Neipīras tirdziņā un - bladāc! - mums tiek ierādīta vieta, kur varam novietot savus dibenus un iepriekšējā naktī sazīmēto "Latvian folk songs" plakātu (tas lai vietējiem nav acis jābola neizpratnē, kas mēs tādi un kādās pasaku mēlēs runājam). Lieki piebilst, ka iesākums šim visam diezgan neveikls un balstiņas trīc, bet jau pēc dažiem draiskiem akordiem jutāmies kā zivis ūdenī un bliezām vaļā visu savu repertuāru no latvju saldsērīgajām līdz umpapā-umpapā dancojamajām. Ahā, piemirsu, izpildījām taču vēl vienu no sava "to do" sarakstiņa punktiem - izdziedāt sirdi plašākai auditorijai atskaņojot "Asaras"un "Kurtizāņu ugunskuru", bez jokiem, beigās jau sanāca pavisam nopietnām sejas izteiksmēm un pārliecinošām emocijām. Kopumā, šķita, ka vietējie īsti nesaprot latviešu mūziku un manījām daudzus nedrošus un aizdomu pilnus skatienus, bet satikām arī dažus savējos - lietuviešus, kuriem mūsu sadziedāšana itin labi gāja pie sirds. Atskaite - divās stundās nopelnīti 24 $, jūtamies lepnas par savu uzdrīkstēšanos un dodamies mājup ar pārliecinošu "We'll be back!" skatienu.

Marta