Ceturtdiena, pieklājīgas darba dienas pieklājīgs vakars. Visādi citādi mēs sēdētu superērtajos dīvānos, žirītu iekšā salčuku un skatītos filmas, bet todien visiem Cape Kidnappers darbiniekiem tika rīkots Ziemassvētku bārbekjū. Nu neko, lecam saorganizētajā autobusiņā iekšā un aidā! Nezinājām gan, ko sagaidīt no pasākuma, kurš saucās "Staff Christmas BBQ" brīdī, kad mūsu bioloģiskie pulksteņi vēl pieprasa baltu sniedziņu, salu un tuntulēšanos piecos mēteļos. Bet izrādījās, ka viss notika šitā - ļoti svinīgi saulainā pēcpusdienā pulksten 18.00 visi saradās Te Awa vīna darītavā. Nepaspējam ne acu pamirkšņināt, ka visiem kolēģiem jau rokās pa glaunas zortes vīnārim un apkārt lavierē meitenes ar kanapē. Nu patīkami taču vienreiz pašam sajusties kā viesim, jāņem visu ko dod! Tik ļoti sapriecājāmies par šādu pasākumu, kur varam pieēsties, dzert gardus vīnārus, tērzēt ar kolēģiem un labi pavadīt laiku, ka pārdega visi drošinātāji un sākām zaudēt kontroli pār glāžu saturu mūsu rokās. Iepriekš jāsaka, esot Jaunzēlandē alkohols tiek patērēts tikai tik, cik aļāks pie vakara filmas vai pusdienām, un pa retam vīnāris uz skidoniem, tāpēc organisms mazliet atradis no promilēm. Tā nu man sanāca, ka pirms sēšanās pie galda, proti, varenās maltītes, es jau biju pamatīgi iereibusi. MAN tādas aizdomas, ka Elza sekoja man 20 minūtes vēlāk. Vakars, protams, ļoti jauks, lustīgs un visādi citādi patīkams, tikai žēl, ka bieži pārtrūka lente. MAN tādas aizdomas, ka pie šī sareibuma vainojams mūsu kolēģis no Kanādas, kurš ik pēc 10 minūtēm uzpildīja mūsu galdiņu ar jaunām vīna pudelēm, bet par to vēl īsti neesmu pārliecināta...
Lai nu kā, pavisam attapos jau autobusā uz mājām, tiesa, nav ne jausmas, kurš mūs visus tur tik smuki sasēdināja. Uzķēru vienu gandrīz-kautiņu divus krēslus tālāk starp mūsu pavāru un kaut kādiem jaunekļiem no Maintanance nodaļas. Un uzķēru brīdi, kad kāāāāāāāāādam palika pavisam šķērmi un autobusā tika atstātas svētku vakariņas, hehe. Un vēl gandrīz neuzķēru savu modinātāja zvanu, labi, ka šitiem modīgajiem telefoniem ir opcija ar atkārtotu "CELIES, uz darbu!" zvanu. Tā kā man sanāca pagulēt tikai četrarpus stundas, tad varu sacīt, ka bija diezgan uzjautrinoši pavadīt rītu pieczvaigžņu hotelī aptekalējot viesus vēl aizvien iereibušam. Tīri vai žēl, ka Elza šito nogulēja.
Patiesībā šo visu stāstu tikai ar vienu mērķi - lai oficiāli un svinīgi paziņotu, ka beidzot pēc trīs mēnešu gariem mēģinājumiem mums izdevās kārtīgi iereibt un atlaist, nu ziniet, tā, ka nākamajā rītā var teikt - "vecīt, tas nu gan bija viens mežonīgs bārbekjū!"
P.s. Vēl man gribas piebilst, ka visu svētku pasākuma laiku skanēja regejs, nevis dziesmas par Rūdolfa sarkano degunu, kas mums likās jocīgi.
Marta
