Nomalīte

Aina. Sēžam Kraistčērčā aka Christshurch aka ChChā katedrāles laukumā, dzeram klišejisko Starbucks kafiju, kuru atļaujamies reizi 3 mēnešos. Pie Stabucks ieejas uzrodas 4 amerikāņu meitenes, un visas nobildējas pie Starbucks, kas viņām, amerikānietēm, ir īsta kulturāla pieredze. Pēc 5 minūtēm atnāk citas 4 amerikāņu meitenes, un izdara tieši to pašu. Un vēl pēc mazāk kā 5 minūtēm atnāk vēl citas meitenes, arī 4, arī no amerikas, katrai rokā fotoaparāts. Uzminiet, ko viņas izdarīja? Nepareizi, viņas pilnībā pievīla mūsu cerības - padrūzmējās pie ieejas, un tad vienkārši ŅĒMA UN IEGĀJA IEKŠĀ. Pf!

Citādi mēs jau atrodamies D-salā. Bijām ciemos pie Toma vai kā tautā saka, Zero. Izrādās, ka viņš dzīvo paradīzē (mazā alpu ciematā ar tirkīzzilu ezeru) un strādā labākājā darbā - par glābēju baseinā, kurš sniedzas līdz vēderam, turklāt ar skatu uz ezeru un kalniem. Nav brīnums, ka tur jau veidojas mazā latviešu kolonija. Ciematā kā jau ciematā, arī meksikāņu seriāliem vieta. Mīlīgi.

Bet bija jāpamet mazā paradīze, jo devāmies uz nekurieni strādāt kafejnīcā un krāt naudu. Jā, jā, ar nekurieni es domāju to, ka tuvākais veikals un benzīntanks atrodas 55 km attālumā, un mūsu mājai nav ne tikai internets vai duša iekštelpās vai kaut kāda siltuma izolācija/apkure, bet arī adreses nav. Tā lūk (labums tāds, ka par dzīvošanu nemaksājam).

3 mēneši te paies, urbinot degunu, fleitējot sargu, lasot un zīmējot (50% pie tv), bet nāks atalgojums - 2 mēneši uz kalna, katru dienu, katru mirkli. Skaisti. Gaidiet mūs mājās un pēdējiem vasaras festivāliem.

Elza