Cardrona

Gandrīz divus mēnešus jau esam izdzīvojušās pa kalniem, The Remarkables trases jau izbraukātas krustām šķērsām. Tāpēc, nelielu pārmaiņu vārdā, trešdien nolēmām pievienoties mūsu backpackera kolēģiem un devāmies iepazīt Cardronas kalnu virsotnes un pakājes. Noīrējām 8-vietīgu busiņu, sagrabinājām naudiņu 1 dienas pacēlāja kartei un aidā!

Smieklīgu šo visu pasākumu padarīja vācu puisis Makss, kurš bija arī organizators. Jau no rīta sanākot kopā un gatavojoties izbraukšanai bija dzirdams nebeidzams sašutums un lamāšanās vācu valodā, jo visu laiku kaut kas nebija kā nākas. Piemēram, izejot uz ielas un ieraugot busiņu gandrīz apkritām, jo izskatījās, ka tur vietas pietiks labi ja tiem pašiem 8 cilvēkiem, kur nu vēl 7 dēļiem un vienām slēpēm. Tad nu Makss sāka nolādēt stulbo busiņu un milzu slēpes, kuras viņš nevarot dabūt iekšā. Beigās sastūķējāmies kā siļķes mucā, dēļi zem kājām, dēļi klēpī, dēļi starp pasažieru krēsliem, diezgan interesants paskats. Sākumā, izbraucot no Kvīnstaunas ik pa 5 min apstājāmies, jo Makss sāka nervozēt, ka aizmirsis maku vai vēl nez kādas citas svarīgas lietas. Nosmējāmies arī par Maksa koncentrēšanās spējām uz braukšanu - ik pa laiciņam viņš pamana kaut ko aizraujošāku par pelēko asfaltu, piemēram, "O, Jagermeister bus, how cool is that!", "O, this road is sooo beautiful, look at that view there!" utt. Mēs ar Elzu ceļa īsināšanai spēlējām Eagle vs. Shark spēli - ja braucot ceļa malā vai dajebkur citur pamana zirgu, jāsauc Horse! Tas kuram ir vairāk zirgu, tas arī "dabūn" tos zirgus sev un tā ir ir balva. Ja ir slikta redze un netīšām, ieraugot aitu vai briedi, nobļaujas "HORSE!!!", tad tiek pazaudēti visi iepriekš dabūtie zirgi.

Aizbraucot uz Cardronu es un, šķiet arī pārējie, bijām patīkami pārsteigti. Cardrona ir krietni lielāka par The Remarkables un ir kudi trašu, kur braukāties, turklāt trases ir ļoti plašas, ar visādiem foršiem objektiem pa vidu, tā ka nav garlaicīgi. Arī pacēlāji ir pietiekami moderni un atsita jau nedaudz Eiropas līmeni. Vēl es, sekojot dažiem pro no mūsu bariņa, netīšām iemaldījos milzu halfpaipā, tādam iepriekš nebija nācies braukt cauri. Mēģināju izbraukt cauri kā pienākas, žvingājoties no vienas puses uz otru, bet traki tizlojos un vicinājos ar rokām, lai kaut nedaudz noturētu balansu, dažs teica, ka no malas nāvīgi amizanti izskatījies. Lai nu kā - diena bija pat vairāk kā izdevusies, jo laiks saulains, cilvēku nemaz nebija tik daudz un enerģiju arī kaut kā izdevās noturēt līdz par trašu slēgšanas brīdim. Kaut kad būs pieejamas arī bildes.

Vakarā devāmies ballēties, jo īru meitenei Kirai tas bija pēdējāis vakars un kanādietim Džeremijam sekoja dzimšanas diena. Diemžēl, man ir smagas aizdomas, ka tieši šajā vakarā saķēru pamatīgu vīrusu, jo nu jau otro dienu nekustu ārā no gultas un krekšķinu kā vecs opis, neļaujot istabas biedriem gulēt. Šodien amerikānim Džailzam ir lielā jubilejas ballīte un man šī sanāk pēdējā nakts Kvīnstaunā, ceru, ka pa šodienu izdosies sevi dabūt uz kājām, lai vismaz varu pamest gultu un iet sadzert tēju kopā ar visiem.

Nu, un tad jau tiekās tiekās pavisam drīz! Es būšu mājās 2. augustā, Elza - 10. augustā!

Marta

Mazā dzīvīte

Beidzot ārā līst. Tas nozīmē, ka augšā snieg, un TAS, savukārt nozīmē, ka visi Kvīnstaunā, kam skapī slēpes, dēlis un varbūt arī kāds skelets, šobrīd berzē rociņas. Jo snidzis nav kopš Jāņiem, veselu mēnesi. Es šodienu pavadīju no rīta braukājoties (lasi-mēģinot turēt līdzi) ar džekiem no mūsu hosteļa. Sākumā tika nolemts, ka mēs visi esam Flaming Kiwi Crew (jo hostelis saucās Flaming Kiwi Backpackers), bet tad laikam Džeks izdomāja, ka tas pārāk izklausās pēc KFC (aka FKC). Tāpēc Crew tika aizvietots ar stilīgāko un mūsdienīgāko Krew. Pēc tam satikām vienu čalīti no mūsu hosteļa, kurš ieradās tikai pirms pāris dienām, tātad jauniņais. Marks (prototips-Napoleon Dynamite) viņam piedāvāja ekskluzīvo iespēju braukāties ar mums. Bet puisis izdomāja laikam, ka neesam pārāk stilīgi, lai arī daudzi skaitā, jo, kā jau minēju, Marks ir Napoleons Dinamīts, un nebraukājās ar mums. Tad mēs ar Martu aizbēgām no pārējiem, lai aizietu "pačilot" uz "akmeni" jeb "the rock". Tas ir vienkārši akmens uz kalna nost no trasēm un ar skaistu skatu, kur šad tad ar diviem drugāniem ejam, kā jau teicu, "pačilot" jeb "fleitēt sargu". Diemžēl tikai Marta no jums visiem sapratīs, ko tas nozīmē, bet neķeriet kreņķi. Lūk, šodien mēs tur aizgājām un konstatējām, ka kāds sataisījis dzelteno sniedziņu. Nofotogrāfējām lietisko pierādījumu un mājās rādījām tiem pašiem drugāniem ar jautājošiem jautājumiem. Bet viņi, protams, noliedza jebkādas apsūdzības, un teicās, ka uz "akmens" viņi nekad nečurātu, jo tā ir svētvieta. Pēc tam mēģināju iemācīt diviem franko-kanādiešiem, kā jāspēlē zole. Vislielākās grūtības man bija pārtulkot vārdus "zole" un "trumpis" (vēlāk sameklēju, ka tulkojumi ir "zole" un "trump"). Vēl es neskopojos ar zoles salīdzināšanu ar šahu, stāstīju, ka notiek internacionāli zoles turnīri un kā viņi vispār zoli var nezināt (vēlāk sameklēju, ka zole jeb zolīte ir latviešu (ok, varbūt austrumeiropiešu) dzērāju spēle). Beidzās viss ar to, ka viens otram kaut ko franciski teica, cik es spēju izburtot, ka viņam tas ir par sarežģītu. Viņš vislaik berzēja acis un varēja manīt, ka sagurumiņš no lielās braukāšanās nepalīdz izprast zoli labāk. Otrs izlikās, ka viņam viss ir skaidrāks par skaidru (kas tā nebija) un ka viņam zole ļoti interesē, man liekas tāpēc, ka es viņam nedaudz patīku. Tam sekoja iepazīšanās ar Linča filmu "The Elephant Man" un vēlas sarunas ar Izraēļu un Īru meitenēm no mūsu istabas. No visas garās sarunas atceros tādus faktus:

*Izraēlā @ zīmi sauc par štrūdeli. Acīmredzot tāpēc, ka štrūdele tāda izskatās, ka viņu nogriež.

*Īru meitenes draugs tika izlikts no lidmašīnas par joku par spridzekļiem. Viņam aizliedza ar šo kompāniju lidot 1 gadu

*Īru meitenei Laosā pasē vīzai izdarīja labojumus ar korektoru

*Visi ir bijuši visur, jo īpaši Āzijā un Dienvidamerikā, izņemot mūs

*Marta krāc

Elza

Ceturtdien aizgājām uz Kvīnstaunas dārziem, t.i., parku ar mērķi uzspēlēt frīsbijgolfu. Tā ir jaunzēlandiešu spēle, kas ļauj pašam sevi nodarbināt ar skraidīšanu svaigā gaisā pa parku vismaz 45min. Tātad, ir nepieciešams viens frīsbijs un parks, kurā iekārtoti frīsbijgolfa grozi. Spēli sāk no pirmā "kontrolpunkta'', kur ir atrodami paskaidrojumi ar to, kur tieši jātrāpa frīsbijs, cik liela distance jāveic, ar cik piegājieniem pieļaujams ietrāpīt, parādīta arī shēma, kā jāapiet visādi šķēršļi, piemēram, koki, krūmi, stabi, blabla. Elzai šitas negāja un viņa savu frīsbiju atsita pret katru ceļā esošo objektu. Kad frīsbijs iemests pirmajā grozā, jāiet uz otro "kontrolpunktu" utt. Līdzīgi kā golfā ar tām bedrītēm. Mēs ar Elzu abas galīgi šito nepratām un nācās skraidīt lielas distances pakaļ tam nolādētajam šķīvītim, kurš vairākas reizes bija tuvu ieripošanai ezerā. Elza padevās pēc 9. groza, es pēc 12. Man tīri labi patika frīsbijgolfot, bet tas patiešām var izvērsties par sportu ar makanu skraidīšanu, tāpēc nākamreiz vienkārši jāsaģērbjas piemērotāk un būsim spējīgas arī pieveikt visus 18 grozus. Pēcāk devāmies uz saldējumu un šokolādes paradīzi "Patagonia" ostas rajonā. Es paņēmu garšīgu mokačīno, bet Elza bija pieticīgāka un sildījās pie jasmīnu tējas. Pieminēšu, ka Patagonijā var dabūt traki garšīgas karstās šokolādes, piemēram, kā jums tīk Lavender hot chocolate, Ginger hot chocolate vai spicy chilli hot chocolate, nemaz nerunājot par parasto šokolādes tāfelīšu klāstu un ņammīgajiem salčukiem.

Vakardien mums bija ļoti mokošs brauciens autobusā uz Remarkables. Pārmaiņu pēc piespiedām sevi celties agri, lai būtu uz kalna vēl pirms cilvēku jūras. Tā kā brauciens augšup parasti aizņem gandrīz stundu, cerējām uz nelielu snaudu autobusā. Bet autobusa šoferis izrādījās ļoooooti runātīgs opis un autobusa miķis izrādījās ļoooti čerkstošs un skaļš. Rezultātā, viss ceļš izvērtās par kārtīgu tūri ar neskaitāmiem faktiem no Kvīnstaunas vēstures, kas būtu pat ļoti patīkami, ja tas nebūtu 8.00 no rīta un šofera balss miķī nebūtu tik griezīgi skaļa, ka iet caur kauliem. Turklāt, sasmējāmies par dažiem informatīvajiem "faktiem", piemēram, ka "lūk, pa labi redzams 4km stabiņš, kas nozīmē, ka esam jau pusceļā" vai "lūk, lejā atrodas Lake Hayes, kurā redzams tas atspulgs, kas visiem māksliniekiem tik ļoti patīk", jeb vēl tiek apstāstīts, kur tagad notiek ceļa remonti.

Vēl pieminēšu notikumu autobusā ar Pešu, kas mums ar Elzu lika pasmaidīt. Pešs ir puisis no Birmingemas, kurš ir no tiem cilvēkiem, kas nekad neguļ un vienmēr vai nu strādā, vai ir uz kalna, vai ballējas. Tad nu vienurīt braucot uz kalnu pēc makanas ballītes Pešam pēkšņi autobusā palika šķērmi un ko viņš dara? Viņš zolīdi palūdz blakussēdētājai palīdzēt noņemt viņa kapucīti un ļoti diskrēti atstāj savas brokastis kapucītē. Pirmajā pieturā izlec ārā izkratīt visu saturu un pēcāk uz kalna izskalo un pieāķē kapucīti atpakaļ, braukājoties saulē un vējā izžūs. Sasmējāmies, ka tas kā tāds rūdītu krievu dzērāju paņēmiens, galvenais, ka viss notika tik zolīdi, ka mēs, sēžot tieši vienu solu priekšā neko nemanījām, nedzirdējām un nesajutām. Tad nu lai šis notikums kā tāds piemērs, ko iesākt situācijās, kad pa rokai nav ne plastmasas maisiņa, nedz arī var rokās saturēt.

Marta.

Izsalkums laupa veselo saprātu!

Pēc pāris aliņiem, pudeles vīna, šnabja pārpalikumiem, pāris dzērieniem bārā un pāris nolēkātām dziesmām vakar tika nolemts, ka jāiet pēc Fērgburgera. Ja šeit, Kvīnstaunā, ir kaut kas unikāls un autentisks, tas ir Fērgburgeris - viens mazs iestādījums, kurš nebeidz strādāt par visiem 100 visu diennakti. Jebkurā diennakts laikā ir jāstāv rindā, lai saņemtu savu ilgi loloto burgeri. Neviens, kurš ir ēdis Fērgiju, nenoliegs, kaa tas vienkārši ir labākais - liels, pilnībā paštaisīts ar īstu Jaunzēlandes gaļu (vai zivi) un dabīgām sastāvdaļām. Tas vienkārši ir The Best of The Best. Jāpiemin, ka arī pie ieejas ir liela siekalu peļķe no tiem, kas gaida savu dienas notikumu. Vakar ar Oliju, kurš bija ļoti piedzēries un ļoti nosalis, nošņakājām burgerus (mēs ar Martu ēdām Tropical Swine ar ananāsiem - mēli norīt!). Tad ieradāmies hostelī un ieraudzījām vēl ēdienu, kas, protams, bija jāapēd. Izrādās tās bija kāda pusdienas, tāpēc tagad mūs visi ņem uz zoba un sauc par ēdiena kleptomānēm.

Šodien pasūtījām Ventīlim LOTR gredzenu ar melnu gravējumu. Un arī saslimām ar gripu, kas apkārt staigā.

Tūlīt vārīsim frikadeļu zupu.

Apčī.

Elza

Laiks domāt

Šad tad te ir garlaicīgi. Noteikti ne sliktākajā līmeni garlaicīgi, tomēr mēdz būt vakari, kad ballēties neej, teļļuku skatīties negribi, un runas arī neraisās. Visi draudzīgi sēž virtuvē un smejas par to, cik mēs visi tādi neinteresanti. Vakar vācu čalītis Max (aka pilnīga Mikus kopija), piemēram, atklāja DVD kārtošanas mākslu. Izskanēja pat ieteikumi aiziet uz video nomu un parādīt viņiem savas spējas. Tāpēc tagad esmu izlēmusi (un jau iesaistījusi Martu) savu brīvo laiku veltīt domāšanai. Piemēram, šodien visu dienu uz kalna pavadījām ražīgā dialektiskā diskusijā par to, vai meklēt sevi ir labi vai nē, un kā tīņa sevis meklēšana (ko parasti visi uztver kā negatīvu/nožēlojamu procesu) atšķiras no pieauguša cilvēka sevis meklēšanas (apsveicama sevis pilnveidošana). Beigās nonācām pie secinājuma, ka labāk ir meklēt nekā nemeklēt, pat tad ja tu nezini, ka, ko un kāpēc tu meklē (tīnis). Pa vidu arī piefiksējām, ka ļoti daudz lietojam vārdu "meklēt", vismaz 2 reizes katrā teikumā, kas apkārtējiem cilvēkiem krēsliniekā droši vien izklausījās šizīgi. Vēl kaut kā nonācām pie secinājuma, ka uzspļaut sabiedrībai un tās uztieptajiem noteikumiem (piemēram, izglītība, laulība, bērni utt) var tikai tas, kuram nav nekādas vēlmes iesaistīties sabiedrības dzīvē. Vienvārdsakot, ar šodienu mēs sākam sevi intensīvi meklēt - katru dienu jāņem cauri pa tēmai, par kuru nav īsti skaidrs pašam savs viedoklis.

Iepriekšējās 3 dienas bija ļoti, ļoti jaukas. Jau pirmajā dienā (kas laikam iznāk sestdiena) secinājām, ka ir iesācies labo dienu cikls, kam kādu laiku jāturpinās. Tātad, tajā pašā sestdienas vakarā aptuveni 80% hosteļa atradās lielajā virtuvē, dziedāja/bauroja visas dziesmas, kuras mūsu muzikanti (tādu te kā spaļu, visi māk strinkšķināt ģitāru) padeva. Paralēli piedzērāmies no aliņiem un sajūsminājāmies, cik jaukas ir mājas ballītes. Tikām izglītotas arī jaunās melodijās - bija dziesmas par iemīlēšanos lesbietē (princips tāds pats kā "vectēvam karājas pidirallā, pidirallā, pie sienas vijole..."), kā arī par vienīgo geju eskimosu ciltī. Nākamā diena iespārdīja visām pārējām ar braukāšanos - viss labi padevās, Marta sāka slaidot, sadauzīja dibenu, bet tas tā. Sniegs un dēlis saderēja kā roka ar cimdiņu. Vakarā kā gadījās kā ne atkal dzērām aliņus, atkal piedzērāmies. Netīšām arī aizgājām izklaidēties, dzērām kokteiļus (šajā jomā esam analfabētes). Labi pavadījām nakti. Nākamājā rītā ar smagām paģirām un lēnu domāšanu tomēr pamanījāmies pārdot vienam angļu džekam savu Zilo Sjū - mašīnu. Bijām tik sajūsminātas tikt no viņas vaļā (jo 15. datumā beidzās tehniskā), ka netīšām nopirkām veikalā 6 cīsiņus par 5 latiem un pat Hoegarden aliņus. Sākām jau atkal dzert (tos pašus Hoegarden), bet beidzot iestājas lūziens. BET vakars beidzās ar uzviju - noskatījāmies "Fantastic Mr. Fox", kura izrādījās VISĢENIĀLĀKĀ MULTENE PASAULĒ.

Šodiena beidzot atkal bija viduvēja - uz kalna šausmīgi daudz cilvēku (NZ un AUS skolas brīvdienas), dēlis arī neklausīja.

Tomēr, kas mūsu prātus vislaik nepamet un sēj jau tādas kā skumjas - te ir brīnišķigi. This is the time of our lives. Pilnīgi noteikti zinām, ka šitā dzīvot diez vai vēl kādreiz sanāks. Projām braukt oj kā negribēsies. Snovbords, kalni, idilliska pilsēta, jauniešu pilna, aliņš, šnabītis, frikadeļu zupa, filmas, ballītes,grāmatas, draugi, ceļotāji, mūzika, diendusa....vēl viens mēnesis tādas dzīves un viss :(

Lūk, šitā man sanāk nobeigt uz saldēsrīgas nots..

Eza