Short update.

Tā kā pēdējās nedēļas tikai vergojam hotelī un nav īsti sanācis šeit ieblogot, tad re kā mums īsumā gājis:

*Elza nopirka sērfa dēli ar visiem nepieciešamajiem pričendāļiem.

*Elza beidzot saņēma pa pastu savu superšmuper kameru, tāpēc tagad viss tiek dokumentēts un, iespējams, ar laiku taps pilnmetrāžas filma "Kā gadu vergot Jaunzēlandē".

*Esmu sākusi strādāt arī vakara maiņās hotelī, kas nozīmē īstenu Latvian team tandēmu un ļauj paglābties no kaunpilnām izgāšanās reizēm, jo varam viena otru palabot/pamācīt (lielākoties, mācos nest tos sasodītos trīs šķīvjus kā izsmalcināts viesu mīlis).

*Uz Ziemassvētkiem ciemos bija atbraukusi māsa un Metjū, sasvinējāmies ar kārtīgu mielastu, franču vīnāriem un šnabi uz aizbraukšanu ceļakājai.

*Dabūjām pabraukāt ar "bugibordu" jeb, kā jums tīkamāk, bodyboard.

*Nesvinējām Boxing Day, kas Jaunzēlandē ir nacionālie svētki aka shopping diena, kad visur skidoni.

*Saorganizējāmies ar darba kolēģiem uz pasēdēšanu okeānmaliņā un baudījām Kriksīša dziļo domu izklāstus un dzīves apcerējumus. Piemēram, frāzes "My ass is sleeping" un "did u know u can smoke through the sea, the river and the Earth?" lika izsmiet visas asaras.

*Pamazām, pamazītiņām plānojam turpmāko braucienu uz Taurangas apkārtni, šobrīd iecerēts garš pārbrauciens gar austrumkrasta pludmalēm.

Marta

Jaunzēlandē Ziemassvētku nav.

Ceturtdiena, pieklājīgas darba dienas pieklājīgs vakars. Visādi citādi mēs sēdētu superērtajos dīvānos, žirītu iekšā salčuku un skatītos filmas, bet todien visiem Cape Kidnappers darbiniekiem tika rīkots Ziemassvētku bārbekjū. Nu neko, lecam saorganizētajā autobusiņā iekšā un aidā! Nezinājām gan, ko sagaidīt no pasākuma, kurš saucās "Staff Christmas BBQ" brīdī, kad mūsu bioloģiskie pulksteņi vēl pieprasa baltu sniedziņu, salu un tuntulēšanos piecos mēteļos. Bet izrādījās, ka viss notika šitā - ļoti svinīgi saulainā pēcpusdienā pulksten 18.00 visi saradās Te Awa vīna darītavā. Nepaspējam ne acu pamirkšņināt, ka visiem kolēģiem jau rokās pa glaunas zortes vīnārim un apkārt lavierē meitenes ar kanapē. Nu patīkami taču vienreiz pašam sajusties kā viesim, jāņem visu ko dod! Tik ļoti sapriecājāmies par šādu pasākumu, kur varam pieēsties, dzert gardus vīnārus, tērzēt ar kolēģiem un labi pavadīt laiku, ka pārdega visi drošinātāji un sākām zaudēt kontroli pār glāžu saturu mūsu rokās. Iepriekš jāsaka, esot Jaunzēlandē alkohols tiek patērēts tikai tik, cik aļāks pie vakara filmas vai pusdienām, un pa retam vīnāris uz skidoniem, tāpēc organisms mazliet atradis no promilēm. Tā nu man sanāca, ka pirms sēšanās pie galda, proti, varenās maltītes, es jau biju pamatīgi iereibusi. MAN tādas aizdomas, ka Elza sekoja man 20 minūtes vēlāk. Vakars, protams, ļoti jauks, lustīgs un visādi citādi patīkams, tikai žēl, ka bieži pārtrūka lente. MAN tādas aizdomas, ka pie šī sareibuma vainojams mūsu kolēģis no Kanādas, kurš ik pēc 10 minūtēm uzpildīja mūsu galdiņu ar jaunām vīna pudelēm, bet par to vēl īsti neesmu pārliecināta...

Lai nu kā, pavisam attapos jau autobusā uz mājām, tiesa, nav ne jausmas, kurš mūs visus tur tik smuki sasēdināja. Uzķēru vienu gandrīz-kautiņu divus krēslus tālāk starp mūsu pavāru un kaut kādiem jaunekļiem no Maintanance nodaļas. Un uzķēru brīdi, kad kāāāāāāāāādam palika pavisam šķērmi un autobusā tika atstātas svētku vakariņas, hehe. Un vēl gandrīz neuzķēru savu modinātāja zvanu, labi, ka šitiem modīgajiem telefoniem ir opcija ar atkārtotu "CELIES, uz darbu!" zvanu. Tā kā man sanāca pagulēt tikai četrarpus stundas, tad varu sacīt, ka bija diezgan uzjautrinoši pavadīt rītu pieczvaigžņu hotelī aptekalējot viesus vēl aizvien iereibušam. Tīri vai žēl, ka Elza šito nogulēja.

Patiesībā šo visu stāstu tikai ar vienu mērķi - lai oficiāli un svinīgi paziņotu, ka beidzot pēc trīs mēnešu gariem mēģinājumiem mums izdevās kārtīgi iereibt un atlaist, nu ziniet, tā, ka nākamajā rītā var teikt - "vecīt, tas nu gan bija viens mežonīgs bārbekjū!"

P.s. Vēl man gribas piebilst, ka visu svētku pasākuma laiku skanēja regejs, nevis dziesmas par Rūdolfa sarkano degunu, kas mums likās jocīgi.

Marta

Busk with a rusk till the dusk.

Pirms Ziemassvētku periods hoteļos ir diezgan skumīgs laiks, jo viesu skaits ir parādāms uz pirkstiņiem un darba tikpat kā nav. Tā nu mēs ar Elzu baudam savas brīvdienas, bet vienlaikus arī satraucamies par naudas rezervju samazināšanos. Šajā sakarā dzima doma piepelnīties ar latvju tautasdziesmām, jo padzirdējām, ka ar muzicēšanu uz ielām, jeb busking, te var diezgan labi nopelnīt, ja ir tūristu sezona. Vērām vaļā savu dziesmu vācelīti, spodrinājām ģitāru un devāmies ielās. Nu labi, tik vienkārši tas vis nenācās. Sākumā kājiņas nedaudz trīcēja un pārliecības par savām muzicēšanas prasmēm arī nebija. Kā labu pelņas avotu mums ieteica vietējo iknedēļas tirgu Heistingsā, taču, aizbraucot tur mūs sagaidīja vilšanās, jo muzicēt gribētāju pārāk daudz un bezmaz vai rindā jāgaida! Iemēģinājām roku Neipīras tirdziņā un - bladāc! - mums tiek ierādīta vieta, kur varam novietot savus dibenus un iepriekšējā naktī sazīmēto "Latvian folk songs" plakātu (tas lai vietējiem nav acis jābola neizpratnē, kas mēs tādi un kādās pasaku mēlēs runājam). Lieki piebilst, ka iesākums šim visam diezgan neveikls un balstiņas trīc, bet jau pēc dažiem draiskiem akordiem jutāmies kā zivis ūdenī un bliezām vaļā visu savu repertuāru no latvju saldsērīgajām līdz umpapā-umpapā dancojamajām. Ahā, piemirsu, izpildījām taču vēl vienu no sava "to do" sarakstiņa punktiem - izdziedāt sirdi plašākai auditorijai atskaņojot "Asaras"un "Kurtizāņu ugunskuru", bez jokiem, beigās jau sanāca pavisam nopietnām sejas izteiksmēm un pārliecinošām emocijām. Kopumā, šķita, ka vietējie īsti nesaprot latviešu mūziku un manījām daudzus nedrošus un aizdomu pilnus skatienus, bet satikām arī dažus savējos - lietuviešus, kuriem mūsu sadziedāšana itin labi gāja pie sirds. Atskaite - divās stundās nopelnīti 24 $, jūtamies lepnas par savu uzdrīkstēšanos un dodamies mājup ar pārliecinošu "We'll be back!" skatienu.

Marta

Vmbldn

Mums no mājas 5 minūšu brauciena attālumā ir tenisa korti, kurus par brīvu var izmantot, un mums ir pieejamas raketes un bumbiņas no mājas saimnieces skapja. Tā nu šodien es pierunāju Martu pēc sķebīga ābolu pļurē ar putukrējumu aizbraukt izlocīt veco miesu. Marta, protams, satraucas, ka būs tizli, visi smiesies un rādīs ar pirkstu un tā. Bet nu neko, aizbraucam, Marta patiešām tizla visā spožumā, es arī turu līdzi, bļaustoties uz Martu un paralēli pieļaujot tās pašas kļūdas. It kā neviena apkārt nav, ja neskaita pāris sīkos aiz žoga parciņā. Pēc kāda laika, protams, viena no sīkajiem (ap 4 gadiem) jau ir mūsu kortā un zog mūsu bumbiņas. Tipa baigi smieklīgi. Neko, pēc kāda laika jau viņas draudziņi (2 puikas ap 12, viens ap 15) drūzmējas pie žoga un aplaimo mūs ar tekstiem:"Hey, this boy in the green T-shirt likes your legs hahaha!" Puika in the green T-shirt, loģiski sasarcis skaidrojas, ka viņa T-shirt nemaz nav green, ka tā otra T-shirt ir greener. Anyway, mums jau nelāga nojauta, ka labi nebeigsies. Jā, pēc kāda laiciņa visi sīkie jau ir mūsu kortā un lūdz mums iedot viņiem pasist bumbu (atgādināšu, ka visu laiku uz laukuma atrodas 4gadīgs bērns, ar ko visa mūsu "spēle" diez ko nevedās). Vai tad mēs varam bērniem nedot raketes? Par to te droši vien arestē. Vēl pēc mirkļa mēs jau sēžam maliņā un skatāmies, kā sīkie mūsu vietā sit bumbu un kādas 4 aizsit kaimiņu sētās.

Lieliska spēle šodien bija.

Elza

Fly, you fools!

Visas šīs peripētijas ar atrašanos Gredzenu pavēlnieka zemē un sajūta, ka Gendalfs vienmēr lūr aiz stūra, protams, noveda mūs pie 3 aizraujošiem vakariem ar visām 3 LOTR daļām. It kā jau redzētas filmas bija, tomēr manā gadījumā galvā bija pilnīgi tukša bilde (atcerējos tikai Frodo nemainīgo izmisuma grimasi un beigas, kur visi mazie draudziņi palēninājumā mīcās pa gultu un Gendalfs lādzīgi smej), savukārt Marta vienkārši ir LOTR karstākā fane un šad tad raud, ka aizmirsa mājās savu zobenu (šajā sakarā Neipīrā ir īsts zobenu veikals ar īstu bruņinieku pie ieejas durvīm par kuru viņa vienmēr sajūsminās). Vēl mēs ļoti pārdzīvojam, ka neiedomājāmies veikt alpu šķērsošanu (par to minēts iepriekšējos postos) apmetņos.

Bet atgriežoties pie filmām, nācās secināt, ka Sems bija krutāks par Frodo, lai arī sisītis, jo viņš vienīgais saglabāja puslīdz vēsu prātu attiecībā uz gredzenu, bieži vien izglāba Frodo pakaļu, dabūja vēl par to pa seju un pat nesa Frodo uz the Doom mountain, kamēr tas jau bija atmetis ar roku. Beigās vēl nez kā būtu izgājis, ja Gollums nebūtu nokodis Frodo pirkstu, kurā tas nejēga bija gredzenu uzmaucis. Un, protams, jāpiemin, ka Gendalfs ir ultimate krutākais vecis, Pipins ir muļķis, visi tie vadoņi/karaļi ir īsti vīri/vikingu prototipi un ka šajā filmā vienā brīdi parādījās Brets no Flight of the Conchordes smieklīga elfa formātā.

Elza

gurķīši un olas

Teju vai jāsasmejas, ka katram otrajam cilvēkam, ar ko nākas kontaktēties, ir kāds draugs/rads, kuram ir kāds draugs/rads utt. kurš kādā īpatnējā veidā ir saistīts ar "baigajām" lietām. Piemēram, mūsu pavāra vecāki dzīvo Hobitonā (elfu pilsēta no Gredzenu Pavēlnieka), turklāt paši arī filmā parādās, acīmredzot kā hobiti. Savukārt vācietim, kas nu dzīvo ar mums, ir cits stāsts - nezinu, vai būsi dzirdējis, mans iedomu lasītāj, par, manuprāt, visslimāko un prātu kūpinošāko stāstu par Rotenburgas kanibālu Arminu Meivsu (vai Mīvsu?!), kurš apēda tapt-apēstam-gribošo Bernu Brandtu. Kungs nr. 1 ievietoja kādā saitā sludinājumu ar aptuvenu tekstu: "Es, tāds un tāds, gribētu apēst vīrieti tādu un tādu, normālas miesasbūves, izskatīšu visus piedāvājumus...". Kungs nr. 2 bija vienīgais no vairākiem kandidātiem, kas lietu ņēma pavisam nopietni, kā rezultātā tālāk sekoja visnotaļ lietišķa saruna (tb čats) par to, kā viņš vēlētos tikt apēsts, beigu beigās arī pati apēšanas diena - peņa nogriešana, tādas sarunas kā:"Apēdīsim manas olas brokastīs" un pēdīgi noasiņošana līdz nāvei, nesagaidot gardās brokastis. Lūk, Arminu saņēma ciet un ietupināja cietumā, un kad es aizrautīgi stāstīju mūsu vācietim par šo vājprātīgo notikumu, viņš tikai atsmēja: "Jā, tas notika manā pilsētā. Mans tēvs strādā cietumā un ikdienā kontaktējas ar to kanibālu." Apņemos tirdīt viņu vairāk par šo jautājumu.

Šodien darbā mani nepameta pārdomas par kādu viesi - sievieti, kurai ir nāvējoša alerģija no riekstiem vai bezmazvai riekstu smakas. Visa virtuve jau 3 dienas iepriekš tika iztīrīta, teju izdezinficēta un no visiem riekstiem attīrīta, turklāt visi pret to attiecas ar baigo nopietnību, tomēr manu prātu nodarbināja viens jautājums - vai viņai rieksti rādās murgos? Tas man, savukārt, atgādināja pāris smieklīgas fobijas, piemēram, bailes no persikiem vai gurķiem. ček id aut - http://www.youtube.com/watch?v=HSCotdOh5WY&feature=related

Kāpēc es šo visu rakstīju? Nezinu, ir 2:30 naktī.

Elžuks

The Quest. Sīkāk par šo un to.

21. novembris, Sestdiena.

Rīta kafija, plānās pankūkas ar ievārījumu un labs noskaņojums, lai uzsāktu dienu. Ierūcinam savu autiņa motoru un aidā piedzīvojumos! Nodrošinājāmies ar daudzām ūdens pudelēm, sendviču torņiem un augļu maisiem, jo zinājām, ka dzīvosim mašīnā un par ēdienu tomēr pieklātos padomāt laikus. Ceļojumam bija tikai viens konkrēts mērķis - pieveikt Tongariro Nacionālajā parkā esošos kalnu taku līkločus. Par pārējo tika nolemts - brauksim kurp deguns rādīs - pēc vēlmes un sajūtām. Tā nu devāmies ceļā, piestājot pie katras norādes, kurā bija atrodams kaut viens no šiem maģiskajiem vārdiem - "Scenic Lookout", "Cultural", "Historical" vai "Maori". Iebraucot Taupo, nolēmām, ka dosimies karsto avotu meklējumos. Pārsvarā šādas izklaides visur ir par maksu, jo tiek pieskaitīties pie SPA aktivitātēm un no tūristiem šādi sarauš milzu naudiņas, bet no darba kolēģiem padzirdējām, ka šādas tādas slepenās vietiņas vēl ir atrodamas par brīvu. Sacīts darīts un pēc 55 minūšu pastaigas jau redzamas pirmās liecības par to, ka esam tuvu mērķim - jaunieši ar tukšām alus pudelēm un slapjiem dvieļiem pār plecu. Uzgavilējam un apņēmīgi dodamies avotu virzienā. Tā kā šādus brīnumus -t.i.- patiesi karstu ūdeni no ūdenskrituma dabā - nebijām redzējušas, tad sākumā ļoti bikli taustījāmies pēc labākajām vietiņām un pirmajā reizē nācās samierināties ar vidēji remdena ūdens strūklu pašā maliņā, jo labākās vietas jau bija aizņēmuši onkuļi ar alusvēderiem. Bet patīkami vienalga un pēc šīs Spa procedūras smaidīgiem ģīmjiem devāmies kempinga meklējumos. Atradām ļoti nesakarīgu naktsvietu - kaut kāda osta pilnīgi pamestā apvidū, vienīgās dzīvības pazīmes - ostai tuvējais īstu viru klubs (tā mēs nospriedām), kur līdz pat vēlai naktij dega gaisma un tika šķindinātas alus pudeles. Ap pusnakti ieradās arī mūsu kolēģi no Cape Kidnappers un pamājuši viens otram caur auto logiem labu nakti devāmies pie miera, lai no rīta apņēmības pilni iekarotu Tongariro kalnu virsotnes.

Svētdiena - orku meklējumos Mordorā un ledus meklējumos Taupo.

Rīta aplauziens - pamostoties secinam, ka visu nakti līņājis pamatīgs lietus un vējelis arī pūš kā pats nelabais, kādēļ sabīstamies vai laikapstākļu dēļ maz tiksim uz trases. Aizbraucot uz Tongariro, noskaidrojam, ka trase vaļā, taču viss miglā un, ja neesam steigā, lai nogaidam dienu vai divas, citādi palaidīsim garām acis iepletošas dabas ainas. Izpētam karti un secinam, ka pavisam netālu atrodas Mordora - tas mums jāredz!!! Lecam autiņos un dodamies augšup kalnā. Jau tuvojoties Mordorai kalni pārvēršas noslēpumainos stāvos, kuru galotnes sedz mākoņi un ceļmalas krūmi tinas miglā. Jāsaka, šis ir tas ko es saprotu ar vārdu sirreāli - noskaņa kādu radīja pelēkā ainava acu priekšā - sajūta, ka atrodies uz neapdzīvotas planētas (tieši tā - planētas), kur cilvēks nekad nav savu kāju spēris. Ilgi sajūsminājāmies par apkārtnes ainavām, vulkānu izmešiem, dīvainajām sūnām uz akmeņiem un sniegotajām kalnu galotnēm, nebūtu izbrīnījusi arī orku parādīšanās, taču tas šoreiz izpalika. Mazliet gan izbijos, kad sēdēju uz milzu akmens un ņammāju iekšā savu sviestmaizi, laiski šūpojot kāju uz mazāka akmens...kurš pēc neilga laiciņa izspruka no pēdas apakšas un ripoja tieši virsū darba kolēgiem, kuri bija aizņemti ar sevis iemūžināšanu fotokadros. Bet labi, ka cilvēkam piemīt ātra reakcijas spēja un tikām cauri vien ar nervoziem izsaucieniem.

Pēcāk devāmies atpakaļ uz Taupo, lai izrādītu kolēģiem karstos avotus, iztriektu pa kādam aļākam un ieturētu pikniku Taupo ezera krastā. Neliela atkāpe - jau kādu laiku ar Elzu spriežam, ka dzīve mašīnā nebūtu nemaz tik slikta, ja vien būtu iespējams uzglabāt normālā temperatūrā ēdienu. Jo mūždien mūsu līdzpaņemtais siers izkūst, jogurts sabojājas un augļi sapūst. Bet močīt iekšā maizītes katru dienu arī negribas. Atradām risinājumu savām nedienām - AUKSTUMKASTE, kurā ieliek ledu un - hokus pokus - tev ir savs mazais kabatas ledusskapītis!!! Nenožēlojām šitai štellei naudu un nopirkām pirmo jēdzīgo aukstumsomu, kas pagadījās pa rokai. Taču izrādījās, ka nav viegli atrast ledu - visur kaut kādi trakie 5-kilogramīgie ģimenes iepakojumi. Izbraukājām pusi Taupo veikalu un nekā...mistērija ar mazajiem ledus iepakojumiem paliek, bet mēs dodamies tālāk pie ceļojuma otrās dienas apraksta.

Craters of the Moon - 50tajos milzu teritorija ap Taupo pēkšņi sāka sakarst un parādījās visādas ģeotermālas jokainības, kā piemēram krāteri ar vārošiem dubļiem vai nenosakāmas krāsas ūdeņiem. Tad nu šis viss bija vērojams tūristiem izveidotajā parkā un pastaigas laikā ikkatru otro minūti seja iesitās sēra savienojumu tvaiku mutulis, kas lika sajusties pavisam šķērmi. Bet citādi - iespaidīgi! Nebijuši koka celiņi un "DANGER" brīdinājumi, varbūt arī noticētu, ka atrodos uz Mēness, katrā ziņā krāteris, kurā dubļu pelķes atvēma un spļaudīja citas dubļu pikas bija ļoti pārliecinoši.

Otro nakti pavadījām luksus numuriņā - noparkojām savu vāģi Scenic Lookout parkā ar skatu uz naksnīgo Taupo. Silta nakts, zvaigžņota debess (starp citu, tiem, kuri zin, kas ir Robotiņš - te viņš ir ar kājām gaisā!!!) un ģitāras skaņas iežūžināja mūs miedziņā.

Pirmdiena - Tongariro Alpin Crossing pārbaudījums

5.30 no rīta. Pamājam atā atā miegā snaudošajiem darba kolēģiem, kuri dodas tālāk uz Rotorua, un dodamies atkārtoti uz Tongariro, jo šodien diena izdevusies - augšā uz kalna viss esot redzams, saulīte spīžo un cilvēkiem labs prāts. Ierodamies ar lielu kavēšanu, bet busiņš, kurš ved uz startu, mūs pagaida un plkst 8.30 esam uz sākuma takas. Tiesa, nezinājām ko sagaidīt un pārgājiena outfits tika sagrābstīts no visa līdzpaņemtā - pidžamas, ziemas jakas, cepures, peldšorti utt., pašas sasmējāmies. Pirmās 45min bija tīrā atpūta - taisna, līdzena taciņa caur kalniem, kuras laikā apstāstīju Elzai kāpēc Frodo ir uzticēts iznīcināt gredzenu, kāpēc Sems viņam dodas līdz (šeit Elza tomēr palika pie versijas, ka Sems ir Frodo geju draudziņš) un kāpēc Gendalfs vienmēr visu zina. Tad sākās mūsu pārbaudījums - makans kāpiens augšup, kuru izvilkām tikai ik pa laikam piestājot maliņā "lai nobildētu šito te smuko skatu". Toties CIK ĻOTI BIJA TĀ VĒRTS!!! Atrodoties vairāk nekā 1500m augstu pie Red Crater rotējām ap savu asi un ķērām katru sajūtu, ko sniedza varenie kalnu un vulkānu masīvi. Te nu bija vietā nopūsties "Tieši tik maziņš ir cilvēks!" vai arī "Ir, nu IR kaut kas augstāks par cilvēku!". Mēs atrodamies pasaules radīšanas centrā un neticam savām acīm...labi, ka ir bildes, kurās pēcāk ieskatīties un sāpošas kājas, kuras atgādina par kāpienu augšup. Kamēr pārrakājām savas somas meklējot ūdeni, Elza pamanījās šo to izmest no savas somas, kā rezultātā pie viņas pieskrēja jauns vīrietis purinot sarkanas apakšbikses un sakot "Watch out that wind doesn't blow your underpanties in volcano". Hehehe. Pēcāk sekoja 3 stundu lejupkāpiens, kurā 10x paspēja nomainīties visa flora un attapāmies pilnīgi nesakarīgos džungļos. Autobusā papliķējām sev uz pleciņa "Well done!" un ieslīgām veģetācijas periodā līdz pat nākamajai dienai.

Otrdiena - Brīvdienas Bali.

Nakšņojām pie darba kolēģa, kurš dzīvo Rotorua un ir pilnīgs hipijs. Onka mazliet zem 60, bet vēl aizvien ar draugiem mēdz sasmēķēties un klausīties savu bagātīgo vinila plašu rokenrola kolekciju. Par spīti tam, ka beidzot gulējām normālā gultā, jutāmies sagurušas pēc vella un nebijām spējīgas apskatīt Rotorua pilsētu. Tā vietā izlēmām doties kopā ar darba kolēģiem - Anneku un Rīsu - uz kādu no Rotorua ezeriem. Palaimējās apstāties ezera krastā, kurš mazliet pavilka pēc vientuļas salas vai, kā dzirdēju kādu ieminamies, pastkartes no brīvdienām Bali. Visu dienu laiska zvilnēšana smiltiņās ar aļākiem, grāmatām, Rīsa bezgalīgajiem un nenozīmīgajiem, bet interesantajiem faktiem un peldēm. Devāmies arī izpētīt tuvējos džungļus, bet, tā kā savā neprātā bijām aizmirsušas paņemt džungļu duncīti,ar kuru izcirst sev ceļu, pavisam drīz nācās doties atpakaļ. Vakarpusē noslēdzām savu kopā-ceļošanu ar darba kolēģiem, paķerot pa buržujiskam salčukam (piemēram, kā jums tīk Citronu un siera kūkas krēma saldējums vai baltās šokolādes krēma un aveņu ievārījuma saldējums) un naski notiesājot tos pie Rotorua ezera. Kamēr kolēģi devās uz Oklendu, lai rībinātu halli Pearl Jam koncertā, mēs ar Elzu nolēmām doties atpakaļ uz Taupo un izpētīt ballītes tur. Šķita, ka te varētu būt citādāka visa tā ballēšanās štelle, vismaz cilvēki te nudien bija kā diena pret nakti - ja Hawkes Bay, kur dzīvojam, ir fermeru un vīndaru rajons, tad Taupo ir snoveru,vindsērferu un visādu citādu krutaku pilsēta, katram jaunietim, ko uz ielas pamanījām bija pārākās firmīgās drēbītes un ļautiņi te izskatījās kā no snovbordfilmām izkāpuši. Bet sagadījās tā, ka pēc pāris aliņiem un sarunām izdomājām, ka mūsu vāģī ir siltāk un ērtāk, un patīkamāk, un "otrdienas vakarā jau tāpat nekas nenotiek" un vēl, un vēl, un vēl... Arlabunakti!

Marta

The Quest

"Vai tev, draudziņ, jebkad ir bijusi sajūta, ka atrodies uz mēness?", jautāju Martai, stāvot Mt. Ruapehu piekājē. "Jā, mans Frīdrih", Marta nopūtās, "tieši tagad man ir tāda sajūta". Turpmāko mirkli mēs klusējot noraudzījāmies ainavā, kas pavērās mums priekšā - nebeidzamā vulkānisko iežu noklātā kalnā un tā ielejā. Jā, mazais, tā ir tā pati vieta, par kuru tu pat sapņos neuzdrīksties domāt - Mordora no Frodo piedzīvojumiem.

Pēdējās četras dienas pavadījām, tērējot daudz naudas benzīnam, rullējot pa Jaunzēlandes ceļiem, fonā skanot vecajām labajām kasetēm, ko nospērām mājas saimniecei. Ja braucat pa Tongariro National Park apkārtni, iesakām episko Pink Floyd "Atom Heart Mother". Ja vienkārši pūšat kaklus un krustus vaļējiem logiem traucoties pa lielceļiem - The Velvet Underground. Ceļojuma sākumam un beigām - The Who. Ko mēs (nu labi, es) neiesakam - Joni Mitchell - baigā huiņa un nesakarīga improvizācija. Bet ko tur daudz par mūziku - vai tad jūs labāk gribat dzirdēt stāstu par mūsu četrām audiokasetēm, vai par to, kā kāpām 8 stundas kalnā, lai nolūkotos uz The Doom Mountain, atkal no sasodītā Gredzenu Pavēlnieka?! Jā, jā, tieši tā, vēl viena sirreāla diena sirreālā vietā - 8 stundas, tulznainas kājas, sarkans vulkāna krāteris, zili sēra ezeri, laimīgs ģīmis un smeldzoša pakaļa. Bet ar to diena vis nebeidzās. Pēc tāda nopietna pārgājiena devāmies uz vannu, kas, ka smejies nesmejies, atrodas upē! Jā, jā, atkal redzu tavas acis ieplešamies divkārt lielas. Upē, kas ir visnotaļ stindzinoši auksta, ietek karsts geizeru avots un vienā stūrīti rada naturālā džakuzi efektu. Tā nu cilvēki karsē dibenus ar sūdīgajiem Jaunzēlandes aliņiem rokās un noraugās smukā skatā uz upi.

Redzējām arī Mēness Krāteru ieleju, aka vieta, kur no zemes laužas ārā karstums un baigā sēra smaka arīdzan. Bet principā tu pastaigājies pa smirdīgu (burtiski) plāti, kur vietām ieraugi lielas, kūpošas bedres, bet dažas arī ar burbuļojošiem dubļiem. Vēl apciemojām pilsētu, kurā ir daudz ezeru, vēl vairāk tādu pašu smirdošu geizeru un mūsu darba kolēģis.

Jūtamies lepnas un nopelnījušas burkānu-zirnīšu sautējumu, jo izpildījām vienu no Lielajiem Uzdevumiem - mīt Frodo un Sema pēdas. Sīkāku aprakstu par dienām un nedienām, šķērsojot vietējos alpus, es uzvelšu Martai. Teikšu tikai vienu - this is fucking ooosam.

Elza Beggins

Koncentrēsimies uz dabu

"Šodien ir laba diena būt par sievieti", dungoju es, sēžot mājās un strinkšķinot ģitāru, paralēli lasot The Shining, gūglējot visādus kulinārijas terminus un, protams, ēdot. Proti, šodien visiem vīriešu kārtas kolēģiem ir jāvergo agrāk un vairāk, stibījot visādus mēbeliskus priekšmetus, kamēr mēs, sievietes, varam nedarīt neko. Tas, protams, neattiecas uz Martu, kas šobrīd droši vien salaiž kaut ko dēlī ar viesnīcas īpašnieka lenča pasūtījumu. Mūsu "lieliskais" kaimiņš indietis, kuram patīk skaļi runāt, tirgoties un iegrimt sīkumos, drīz izvācas, un, iespējams, mūsu komūnijai pievienosies viens vācu čalītis no darba.

Marta jau minēja par nakts dzīves peripētijām, tomēr es gribu uzsvērt savu sāpi. Tātad iedomāsimies, jūs dodaties uz BĀRU, kurš saucas "The Thirsty Whale", un kuru jums ir ieteikuši puslīdz sakarīgi jaunieši. Ko jūs sagaidāt savā acu priekšā? Es jums pateikšu, ko es sagaidu:

*vismaz vienu kungu/jūras lauvu ap 70 ar garām ūsām, kurš konstanti sūc aliņu no LIELĀ VĪRU KAUSA pie bāra (kurš simboliski arī ir The Thirsty Whale).

*duci citu vīru ap 50 - 150, kuri sastāda fonu un kopējo atmosfēru (no viņiem vismaz 2 jāspēlē šahs, 3 jāmētā šautriņas)

*visdažādākos cilvēkus, kuriem tomēr ir viena kopēja īpašība, kas saucās "pofig"

*bocmanisku interjeru (glābšanas riņķi, vecas ruma pudeles, mucas, koks, bet tas, protams, ir otršķirīgi)

*mūziku, kas SLIKTĀKAJĀ gadījumā ir tā saucamie oldies.

Un tātad, vai tas ir tas, ko tu ieraugi, ierodoties šajā bārā? Es domāju, ka tu zini atbildi, manu draudziņ. Galu galā tu ieraugi kārtējo Essential. Mūzika, lai vai tas būtu īru krogs vai pošākais wannabe klubs, būs viena un tā pati - populārie Eiropas Hītu Radio deju gabali. Sliktākais no r'n'b un visa pārējā. Ja godīgi, man šķiet, ka pat esītis tik sūdīgu mūziku nespēlē.

Nu tu draudziņ saprotu, cik ļoti man ir sasāpējis šis jautājums.

Turklāt, brīvajos brīžos runājot ar pavāriem, kuri ir riktīgi krutie čaļi, kas fano par Metallicu, Bītliem un uzskata, ka Nickelback is sisīšiem, atkal jākonstatē, ka te nav ko cerēt uz kultūru. Opera/klasiskās mūzikas koncerti - aizmirsti uz gadu, kino dārgs, pārējie konči - pa retam gadās šis tas labs (kā Martai ar The Black Seeds), bet parasti tev šajā dienā, PROOOTAMS, jāstrādā. Festivāli - dārgi un principā visi izpārdoti. Nu jā, nav te Eiropa ar kaut ko 200 gadīgu uz katra stūra. Te ir salavecis šortos un daudz Green Day fanu.

Elza

Šādas tādas izklaidītes

Pirms pāris dienām, proti, 5. novembrī, pieredzējām vietējo uguņošanas svētkus - Guy Fawkes day. Cik nopratu, 17. gs sākumā kaut kāds karavīrs/revolucionārs gandrīz uzlaida gaisā Anglijas parlamenta ēku ar karali, viņa ģimeni un lielāko daļu aristokrātijas tajā, paslēpjot pagrabā vairākus simtus kg šaujampulvera. Taču sazvērestība neizdevās, viņa nodomi tika atklāti un pēcāk šo vīru sodīja ar nāvi. Katru gadu 5. novembrī šis notikums tiek atzīmēts laižot gaisā visādus faijerverkus un kurinot milzu ugunskurus. Izrādās, ka NZ uguņošanas ierīces drīkst pirkt tikai pāris dienas pirms svētkiem, pēcāk tas ir nelegāli. Vakarā arī mēs vienojāmies ugunskura rituālā ar darba kolēģi, ģitāru un trompeti. Jāsaka, šis bija viens no tiem sasāpējušajiem mirkļiem, kad pietrūka draudziņu blakus, jo ārā patīkams, zvaigžņots vakars, gar okeāna krastu ik pa 50m sakurināti miiiilzu ugunskuri, ģitāra un sūdīgs aļāks arī pa rokai un visi šie apstākļi kopā radīja ilgpilnas asociācijas ar mājām. Tomēr nemetām plinti krūmos un izlēmām doties ballītes meklējumos, šoreiz gan uz Napieru. Pirmā vilšanās par NZ krogiem un klubiem jau pārdzīvota un šoreiz apņēmības pilnas tēmējam uz netīriem īru pabiem. Ietrāpījām kaut kādā karaokes vakarā, un, iespējams, tieši tāpēc atmosfēra bija visnotaļ patīkama - es teiktu ka beidzot esam atradušas Runci Jaunzēlandē. Viva la dirty pubs!

Savukārt, vakardien sanāca noķert pozitīvas vibrācijas The Black Seeds (http://www.myspace.com/theblackseeds) koncertā. Tā ir vietējā regeja-jazz-funk grupa - Jaunzēlandes lepnums un gods, kas arī zināmā mērā izskaidro to, kādēļ publika variēja no jauniešiem ar zaļiem prieciņiem kabatā līdz cienījama vecuma ģimenes cilvēkiem ar bērniem. Tiesa, melodijas patīkamas, ļoti dancājamas un live izpildījums ar kvalitāti un augstā līmenī, bet man šķita pārāk popsy un tā līdz galam nepavilka - mēģinājums izpatikt visām gaumēm, tā teikt. Savas ovācijas atdevu warm-up grupai - John Brown's Body. Lūk tas bija īstens regejs Klusā okeāna salu noskaņās un saulainām emocijām, turklāt solists traki kolorīts tēls ar patīkamu balss tembru un burvīgām kustībām.

Saulainu svētdienu arī jums, mazie!

Marta

Kur ir Runcis???

Vakar (tb 31.oktobrī, pašā helovīnu naktī) Marta kļuva par tanti mazajam Danielam. Attiecīgi beidzot izlēmām aizvilkt savas kuslās miesas uz kādu vietējo bāru. Vilšanās mijās ar bezmazvai sentimentu - mēs nonācām essītī un la rocca! Tradicionālais katras pilsētas īru bārs bija slēgts, bet uz to cerības likt pārāk nevajadzētu, jo te arī īru bāri mēdz vilkt uz vietu, kur izklaidējas sasmaržināti cilvēki ap 40, ne jau nu nākuši iztriekt pa kausam ar draugiem un atraugāties.

Vēl cerības liesmiņa mirgo kaut kur tālumā, bet izskatās, ka te varētu arī nebūt tāds sasmacis un netīrs pazemes bārs, kurā mēs justos kā mājās. Par publiku pat negribas runāt. Ja domas izskanētu skaļi, te visi korī dziedātu: "Oh, look at me, look at me!!!"

BET, protams, tas mūs neatturēja atlaist kādu tradicionālo "iedomājies, ka telpā esi viens" latvian dānsu.

Elza

Ale

Šodien mūsu visnotaļ kolorītais galvenais pavārs, kā jau īstens rižs anglis ar vaigubārdu, pašā pusdienu karstumā, alkdams pēc malka alus, nobēra: "Fuck, I would fuckin' drink nun's piss right now...'', un man mēles galā noturējās jautājums: "Oh, so you mean you would like to drink some regular New Zealand beer?". Pēc tam mēs tik un tā iemalkojām tās pašas vecās labās mūķeņu čuras (asociāciju radīšanai te alus ir kaut kas līdzīgs D-lightiem. Ok, iespējams, ka labākais te varētu sasniegt Mītavnieka līmeni, ja, protams, neskaita importētos beļģu labumus par lielām naudiņām).

Rodas tāda saldsērīga vēlme radīt sentimentālas vārsmas par Brenguli un 0,5l tilpumu kā tādu.

Elza.

P.S. Šīs dienas jautājums - vai es vienīgā nespētu atšķirt Guinesu no Garā, ja man abus iedotu pagaršot ar aizsietām acīm?!

Devītais vilnis.

Šodien man sanāca pavisam nelāgi. Redz, kā jau varbūt būsit padzirdējuši, strādājam par minimālo algu un mums maksā par nostrādātajām stundām, kas nozīmē - jo garāks darba laiks, jo tuvāk esam saviem miljoniem. Jau tā ļoti satraucamies par to, ka bieži nesanāk pilna darba diena, t.i. 8 stundas, jo gribas kaut ko arī iekrāt turpmākajam ceļam uz dienvidiem. Bet šodien paliku pavisam dusmīga, jo pēc agras celšanās no rīta un trīs stundu cītīgas strādāšanas mani ņem un aizsūta mājās! Manuprāt, vairāk notērēju benzīnā pieveicot tos 20km kalniņā augšā-pa kalniņu lejā, nekā nopelnīju par trīs stundu darbu. Nejēdzīgi šajā visā man šķita tas, ka cilvēks, kurš liek darba grafikus, galīgi nedomā ar galvu, proti, pienākumus, kurus pilnīgi mierīgi var paveikt 3 cilvēki, uzdod pieciem cilvēkiem, kā rezultātā visiem tur nav ko darīt un pēc kāda laika dažus sūta mājās. Ceru, ka turpmāk šāds izsmiekla darba laiks mani vairs nepiemeklēs, citādi būs jāiet lasīt augļus, jo tur maksā vairāk, khehe.

Tad nu, lai aizdzītu visu īgņošanos prom, pagatavoju supergardo saldo omleti (recepti prasīt Elzai, varu tikai pačukstēt, ka tas ir ātri paveicams un sastāv no makaroniem,krējuma, olām,cukura,kanēļa un sāls) un pēcāk devos uz mūsu oļu okeāna piekrasti pastaigā. Aizstaigājos līdz Haumoanai, kas ir nākamais ciematiņš piekrastē un pa ceļam novēroju šādas te uzmanību saistošas parādības:

1. Okeānam ir iespējami vismaz 20 krāsu toņi, šķiet, atkarībā no saules staru krišanas leņķa un tiešuma. Šodien visizteiktākais bija tonis-dzeltenzaļais, ko ļoti precīzi varētu salīdzināt ar Feidžojas sulas krāsu (Feidžoja ir izplatīts auglis NZ, manuprāt, garšo nedaudz līdzīgi bumbierim).

2. Nodevos laiskai mākoņu vērošanai, mēģinot saskatīt katrā mākonī kādu dzīvnieku vai objektu, ko atminos darot tik sen bērnībā. Atradu gliemezi, zemūdeni, klasisko zaķi, vistas galvu un vēža spīles. Turklāt, šeit mākoņi ir krietni zemāk nekā Latvijā, tāda sajūta, ka vien pārdesmit metru virs galvas.

3. Uz Jaunzēlandes viļņiem neattiecas Devītā viļņa likums - šeit ar vislielāko švunku, vislielāko lūzienu un visbaltākajām putām līdz krastam atnāk Divpadsmitais vilnis.

Tā lūk!

M.

Intelekts

Kamēr Marta man blakus krāc kā tāds Vinnijs Pūks, es priecājos, ka vismaz kaut kur Jaunzēlandē (t.i. šeit, šajā mājā) internets nav tāds, kā pie mums pagājušajā gadsimtā. Starp citu tieši brīžos, kad nav pieejams globālais tīmeklis, visbeidzot izjūti izolāciju no dzimtās zemes un rēalo distanci (cik nu tur bija - 17'200km?). Otrā iepriecinošā lieta - esam tikušas pie grāmatām. Pilsētas bibliotēka mūs atšuva, sakot, ka neesam vietējās un varam vai nu maksāt vai iet mājās lasīt "circulars" aka Rīgas Santīmu un Stockmann katalogus. Toties vietējā baznīcas bibliotēka, kas vaļā katru otrdienu, mūs laipni iedeva visu, ko vēlējāmies uz nenoteiktu laiku. Starp 80% Danielas Stīlas un Džona Grišama, es savai tālākajai izglītībai atradu Stīvenu Kingu no A - Z (Sāku diezgan klasiski - ar The Shining), savukārt Marta lasa Šāronas Osbornas acīmredzot aizraujošo autobiogrāfiju. Evija ar Metjū atveda mums ģitāru, kas ir vēl viens +, un man ir oficiāli sācies adīšanas riesta laiks, esmu dzijas meklējumos.

Elza

lietas

Šīs dienas "Jaunzēlandes idiotiskā lieta" nav vairs nekāds jaunums, bet ir pieminēšanas vērta. Nosūcēji. Katrā mājā, protams, virs plīts ir nosūcējs, tikai atšķirība ir tāda, ka viss nosūktais tiek vienkārši izmests uz griestiem, nevis aiziet caurulē, kā pie mums normālajiem. Hihihi.

Taisnības labad jāievieš arī "Jaunzēlandes lieliskā lieta" - benzīns litrā maksā 53 santīmus. Turklāt iepērkot paiku attiecīgos veikalos, var saņemt atlaidi katram litram benzīna, piemēram, iepērkoties par 20 - 30 latiem, tu saņem 2 santīmus nost katram litram, ko lej nākamajā reizē.

Arlabunakti.

Elza

Bits and pieces

Pārvākšanās uz jauno dzīvesvietu pie nedaudz infantilās un biklās 50gadnieces Rozes bija tieši laikā, lai izmuktu no nenosakāmās rases ģimenes jandāliņa, kurš valdīja mājā mūsu pēdējā naktī. Nepietika ar to, ka vecmāmiņa pēc vairākām vīna glāzēm tēloja mēnessērdzīgo, ik pa laikam iemaldoties arī mūsu istabā, un ka namamātes māsa ar savu draugu risināja savas attiecības augstos toņos, līdz pat agram rītam bļaustoties un cērtot durvis (un,protams, regulāri ienākot mūsu istabā). Mums vēl nācās piedzīvot 3.personas viesošanos mūsu istabā - policists ar kabataslukturīti pamodināja mūs pavisam. Lieki piebilst, ka turpmākā saruna un arests (!!!) par ieroča neatļautu turēšanu (wtf?) risinājās pie MŪSU istabas durvīm. Jā, wtf? bija vairāk vai mazāk vienīgā frāze, kas plūda pār mūsu lūpām nakts garumā. Aizmukām daudz nedomājot.

Dzīvošana pie Rozes ir jauka un viegla. Mēs neesam vienīgās mājas iemītnieces - indietis Manns vienas sarunas laikā jau ir paspējis izdomāt manā vieta, ka es kopā ar mammu strādāšu ar viņu uz kruīza kuģiem. Viņš ir mazliet kaitinoši pašpietiekams, atkārtojas savos stāstos par vispasaules apceļošanu ar tiem pašiem kruīza kuģiem, par to cik viņš ir lielisks vīna un vispār dzērienu speciālists, mērķtiecīgs un neatlaidīgs utt. Vakardien es jau saņēmu instrukcijas par to, kas uz kruīza kuģiem ir atļauts un kas ne, cik liela ir alga, kādas valodas man jāiemācās, kāds tērps man būs jāvelk un cik man kā darbiniekam maksās alus, lai gan vienīgais, ko es izdarīju, ir izrādīju pieklājīgu interesi par viņa lielisko kruīzera dzīvi. Šī visa ietekmē man rādījās sapnis - ar Martu tikām izlūrēt to pašu 16stāvīgo kruīzkuģi, kad mums paziņoja, ka līdz atiešanai palikušas piecas minūtes. Tad sekoja tipiskais bojevika sižets ar skriešanu un šķēršļiem, pēdējā brīža kliedzieniem un izsprukšana caur mazu spraugu, kas palikusi starp durvīm, kas veras ciet. Mūsu tagadējie darba devēji mums pameta striķi, ar kuru tikām vilktas cauri okeānam. Turpinājumā satikām Juri Kulakovu, kurš bija šeit atvēris pagalam veiksmīgu barčiku, un sapnis beidzās ar to, ka Juris Kulakovs man piekrita, ka tas ir kūl, ka Jaunzēlandē neeksistē caurvējš.

Nobeigumā tikai gribu pasūdzēties par vienu no vairākām idiotiskajām lietām te - divi ūdens krāni, no viena tek siltais, no otra aukstais ūdens. Nezinu par to caurvēju, bet remdens vai mēreni silts ūdens te TIEŠĀM neeksistē.

Elzo

+ 400 km

Aizvadīts jau vairāk kā mēnesis šajā zemeslodes pusē. Esam pavirzījušās par 400 km vēl tālāk no Latvijas. Vergojam par minimālo algu vietā, kur ciemojas visādi Ali Babas, Elizabetes II un citi zvēri. Dzīvojam mazā pilsētā Te Awanga, līdz ūdenim jāiet 2 minūtes. Aizvakar man bija pirmā pieredze ar okeānu un ekstrēmo sportu - mēģinājums kaijakot ( airēties ar kanoe? ) ar Benu (puskolēģis, kurš taisa skulptūras, klausās sūdīgu mūziku un skuj kājas). Rezultātā nācās atgriezties krastā ar nedaudz uzšķeltu aci un pamāt ardievas okeāna dibenā nogrimušājām gļuku saulesbrillēm. Jā, jā, tām pašām optiskajām, kuras man ir kā otrās acis. Skumīgi, šis ir mans traģiskākais mantiskais zaudējums līdz šim, pat no kabatas izkritušais IPODS pirms pāris gadiem to nepārspēj. Mēģināšu pierunāt Martu uzrīkot bēru ceremoniju saviem Rejbaniem. Ievācāmies uz nedēļu diezgan depresīvā istabiņā pie vientuļās mātes ar četriem bērniem. Viņu vārdus, protams, ir neiespējami izrunāt vai atcerēties, jo viņi ir Pacific Islanderi. No kuras salas - tā īsti nezinam, neesam prasījušas. Bail dabūt pa mizu par šitādu rasistisku jautājumu, jo viņu atbilde noteikti būtu: "Kā?! No šejienes!" Jebkurā gadījumā vakar man īpaši "patika" pamosties ap 8.30 no skaļas un vidēji sliktas mūzikas trokšņa, jo šiem ir sākušās garās brīvdienas - Labour weekend - un ir radusies nepārspējama vēlme agri no rīt krāmēt traukus, pagriezt skaļāk un dziedāt līdzi. Pēcāk, protams, seko jautājums: "Well how was your sleep, Elza?". Hm, protams, ka labi, lieliski. Vai arī - "Tu, cūka, kā tev šķiet? Sūdīgi gulēju no taviem basiem, kas droši vien sita cauri visam kvartālam!" Martai savukārt īpaši "patīk" katru vakaru 2 stundas ar sīkajiem spēlēt kārtis.

Šodien mēs pārvācamies uz labākiem medību laukiem - pie mākslinieces ap 50 lielā, skaistā mājā, kur mums būs liela istaba ar ekskluzīviem Tui putniņa dziedājumiem katru rītu.

Runājot par visiem tīkamajiem FAIL - ir pāris tādu mūsu kontā, kas vairāk vai mazāk saistās ar darbu. Es, piemēram, 3. dienā pamanījos aizlaist nebūtībā (t.i. izliet izlietnē) kādu 1/5 dārgākā viesnīcas vīna (pudele maksā pāri par 1000ls). Vismaz pirms tam es dabūju viņu arī pagaršot, līdz ar vīnu no sava dzimšanas gada. Virtuvē visi domā, ka esam vai nu izbadējušās vai ar sliktām manierēm, jo ēdam visu, kas nonāk mūsu aculokā. Es, piemēram, apēdu pāris končiņas, kas bija paredzētas viesiem. Visu vainu mēs, protams, noveļam uz mūsu senčiem un viņu "ēdiena-ārā-nemešanas" kultu. Gēni un kultūra, mazie, neko nevaram padarīt. Kamēr Marta rīta maiņā stūķē iekšā keksiņus un kafijas, es vakarā apēdu visu, ko kāds nepaspēj izmest ārā. Marta aizvakar sasita savus pirmos traukus. Es vēl savējos gaidu.

Elza

Labs nāk ar gaidīšanu

Mums ir daaaaaaaaaaarbs!!! Tikām pie strādāšanas vienā no šikākajiem Jaunzēlandes hoteļiem -Cape Kidnappers (www.capekidnappers.com - tas lai ierādītu jums vājprātā skaistās ainavas). Dienas paiet diezgan lielā skriešanā, jo šeit daudz darba, toties drīz jau būsim iemanījušās klāt pusdienu galdus ar piecām dažādām vīna glāzēm, taisīt 101 kafijas padzērienu un būsim iemācījušās nosaukumus visiem izsmalcinātajiem ēdieniem, kas šeit tiek pasniegti.Tiesa, diezgan ironiski, jo dzīvojam backpackerī un reizēm mašīnā, bet strādājam glaunākajā vietā ko manas acis jebkad ir skatījušas. Šobrīd arī aktīvi meklējam pastāvīgu dzīvesvietu, jo backpackeris uz ilgu laiku sanāk diezgan dārgi + jādzīvo istabiņā ar četrām vācu meitenēm, kas ir diezgan kaitinoši, jo iņas nemitīgi savā starpā klačojas, neļaujot atpūsties. Iespējams, ka izdosies atrast dzīvokli šepat netālu no Cape Kidnappers mazā ciematiņā Te Awanga pie skaistajiem ūdeņiem.
Vārdsakot, kad tiksim pie sava mitekļa un sava interneta pieslēguma, sniegsim sīkāku izklāstu par to, kā mums šobrīd sokas, bet pagaidām apbruņojamies ar pacietību, jo Jaunzēlandē internets nenākas par brīvu nedz kafejnīcās, nedz backpackeros un vienais veids kā mēs pie tā tiekam ir pieslēguma zagšana no viesnīcas hehe.




Marta Tē

Šodien Oklendā notiek Pētera Vaska un citu Baltijas/Skandināvu autoru koncerts. Mēs tajā laikā taisamies dzert džinu ar toniku ar Mr. Zero un viņa kānādiešu draugiem. No tiem viens mūs šodien aplaimoja ar sava vāģa pārdošanu. Yeah, baby, mums ir vāģis! UNICEF čali piedirsām un tagad taisāmies braukt uz leju, uz skaisto Napier 6h brauciena attālumā, lai izmēģinātu laimi tur.

That's it, that's all folks! Un neuztraucieties, šeit laiks iesūkā tikpat ļoti kā pie jums.

Elžux

Kompjuterizēts!

Smejies nesmejies, bet beidzot esam tikušas pie darba. Pagājušo nedēļu bijām uz divām "darba intervijām". Viena bija kafejnīca pašā Oklendas centrā, kur meklēja baristas/viesmīles. T'aču tur aizdomīgajam un pedantiskajam cafe menedžerim laikam nepatika kā darbojamies, tāpēc viss beidzās ar vārdiem " I'll call you tomorrow!" Haha

Otrs ir darbs mārketinga kompānijā, kurš saistīts ar UNICEF, WWF promotēšanu utt. Nav jau nekāda odziņa, bet...labāk nekā sēdēt vispār bez darba un urbināt degunus. Nākamnedēļ jāiet uz apmācībām un tad jau pavisam drīz tiksim pie darbošanās. Par godu šim notikumam nolēmām vakardien izklaidēties un bijām uz foršu koncertu iekš "The Dogs Bollix", kur spēlēja The Royal Falcon (http://www.myspace.com/royalfalcons ). Diezgan kvalitatīva un kājas kustinoša mūzika, bet sāk šķist, ka visas NZ grupas tiešām pārstāv tikai vienu country rock stilu, jo pagaidām visas live vai myspace dzirdētās grupas spēlē diezgan līdzīgas noskaņas melodijas. Vēl dzirdējām grupu, kura spēlēja diezgan nekonkrēta veida mūziku, bet kurā darbojās oldskūl vecis ģitārists kožakā par kuru stāstījām jau iepriekš - nu, tas ar giču zemāk par saimnieku. Smieklīgs. Vārdsakot, īstens metāls te šobrīd pietrūkst. Ā, runājot par metālu, vakardien redzējām traki smieklīgu skatu - stāvējām autobusa pieturā un garām aizelsdamies pa sportistu celinu panesās metālists - gara aste līdz dibenam, kārtīga vīra cienīga bārda, iespīlēti adidas šortiņi ar trīs svītrām un piegulošs krekliņš, nu, tas izskatījās kā garām paskrietu vikings bārbijas kleitā. Nosmējāmies līkas par amizanto skatu, bet patiesībā tas tikai vēlreiz pierāda, ka Jaunzēlandē sports un aktīva atpūta ir cieņā ne pa jokam, ar pēcpusdienas skriešanu te nodarbojas VISI!!!

Marta

KONKURSS ERUDĪTIEM JAUNIEŠIEM

Konkurss visiem mūsu lasītājiem - ko angļu valodā nozīmē vārds "Sissified"? Pateikšu mazliet priekšā - tam ir sakars ar iepriekšējā postā minēto. Uzvarētājs saņems fotogrāfiju, kurā es raudu.

Elza

http://www.kakito.com

http://www.youtube.com/watch?v=IJ3bEA2KWKk

Tsunami attack

Šorīt bija līdz šim seksīgākais rīts. Mūs pamodināja Stīvens, teikdams, ka visos ziņu kanālos stāsta par tuvojošos cunami vilni, kurš jau paspējis papostīt Amerikāņu Samoa un taisās uzbrukt arī Jaunzēlandei. Uzreiz iespraucās Evija ar tekstu, ka dušā visiem jāiet ātri, jo savādāk siltais ūdens izbeigsies. Tad sekoja mans domu gājiens - nomaļna - uz šodienas darba interviju nav jāiet, droši vien pāris dienas būs jādzīvo piesmakušā sporta zālē ar pārējo Jaunzēlandi, no mantām es līdzi ņemšu noteikti datoru, bet žēl būs atstāt snovborda zābakus, kas tomēr arī kaut ko maksā un tiem ir arī dvēseliska vērtība. Vilnas zeķes vēl slapjas žāvējas no vakardienas, bet tāpat būtu līdzi jāpaņem. Aber protams, ka līdz mums atnāca vilnis, kurš bija 40 cm augsts, turklāt Oklendā tajā brīdī bija low-tide, tāpēc nekas vispār nebija ārpus normas robežām. Acīmredzot pietiek ar divām nedēļām Oklendā, lai sāktu pārņemt viņu sisīšu dabu (par to nākamajā ierakstā).

Tomēr taisnības labad (taisnības attiecībā pret mani kā sisīti labad) jāmin, ka Samoa tas pats cunami laupījis jau 90 dzīvības, rēķina, ka varētu būt visas 100, un diezgan brutāli nopostījis salu.

Elza.

Tā un šitā

Tas, ko mēs pagaidām šeit darām:

*Staigājam pa kafenēm, bezjēdzīgi dalot savus nožēlojamos CV vai tikpat bezjēdzīgi pildot garas darba pieteikuma anketas

*Pastiprināti daudz dzeram kafiju, jo mums ir pieejams kafijas automāts

*Strinkšķinām klavieres un ģitāru, jo mums nav darba

*Urbinam degunus

*Meklējam mūsu draugu un paziņu prototipus - līdz šim esam atradušas 3 Bobjus, 3 GB, no kuriem viens bija vecs un viens repoja uz ielas kaut ko par "I am da soldža", 1 Lindu un 1 Mārča galvu

*Šausmināmies par to, cik ļoti Oskars smird. Uzjautrināmies par Oskara (suņa) un Eimijas (kaķa) vārdiem (And The Oscar goes to Emmy. And the Emmy goes to Oscar).

*Daudz staigājam pa kalnaino pilsētu un piepilsētas rajoniem

*Mazliet uzjautrinamies par mūsu namatēva mīlas likstām ( kaut kā viņam nevedas tā dating online padarīšana)

*Ejam agri gulēt un vēl agrāk ceļamies (šis nav joks).

Elza

Ar ūsām pa Jaunzēlandi.

Trešā diena iekš Zēlandes. Jāsaka, sajūta tāda, it kā šeit dzīvotos jau vismaz nedēļu. Iespējams, tas tādēļ, ka veiksmīgi izbēgām no tā saucamā jet lag, mazliet jau jokaini ir ar tām laika maiņas izjūtām, bet nebija tā, ka atbraucot nevarētu ne pakustēt - žigla duša, sapazīstināšanās ar mājas saimnieku un iemītniekiem, un aidā pastaigā ar Oscā (Oskaru) gar Mission Bay piekrasti. Laiks saulains un silts, vārdsakot, pārliecinošs pavasaris. Novērojām, ka šeit cilvēki ir PĀRaktīvi - gar Mission Bay piekrasti sniedzas vairākus kilometrus garš gājēju/veloceliņš un visas pastaigas laikā tikai dažus cilvēkus manījām laiski pastaigājoties, pārsvarā visi šeit ir oldskūl skrituļotāji, velobraucēji vai iesvīduši skrējēji. Šajā valstī aktīvs dzīvesveids un veselība tiešām tiek augstu vērtēti.

Turpmākās dienas izmantojām garlaicīgo un formālo, bet nepieciešamo ģēlu kārtošanai - bankas konti, visādas pilngadības kartes (lai nevajadzētu pa klubiņiem un bāriem vazāt līdz pasi), mobilo kartes blablabla. Pats Oklendas centrs sākumā mazliet biedēja - uz ietvēm dažādu rasu cilvēku jūra, visās malās un stūros bistro, reklāmas, veikali utt., pārāk spoži pēc mazās Rīgas. Turklāt, arhitektūras ziņā pilsētā novērojama pilnīga eklektika, kas rada iekšēju nemiera sajūtu un haosu - dažādu laikmetu, stilu sajaukums, stiklotas biznesa ēkas mijas ar romantiskām pāris-stāvu mājiņām, pa vidu debesskrāpji un japāņu stila ēkas. Otrajā pilsētas apmeklējumā jau zināma skaidrība par apkārtnotiekošo iestājusies un mierīgu sirdi pašas saviem spēkiem ar kājām pieveicam daaaaaaaaaudzus km turp un atpakaļ gar piekrasti un buru kuģīšiem, par laimi neapmaldoties un nenokļūstot Somālijas pirātu nagos. Kājiņas sagura jau nu ļoti, ejot tik makanus gabalus, pilsēta viscaur kalnaina, saprotam, ka bez vellapēdiem te neiztiksim. Izčekojām jau kļovākās humpalas (ja nu gadījumā noplīst pašreizējās ūziņas), lielākos mūzikas veikalus, univesity campus ar kafejnīciņām un skrejošiem studentu bariem, parku ar iespaidīgu izmēru un apmēru kokiem, kurā arī notiesājām sviestmaizes, lētāko aziātu tirdziņu un citus veikalus, par kuru eksistenci zinot, varam visu nepieciešamo krietni izdevīgāk iegādāt. Vispār, par mūzikas veikalu ir atsevišķs stāsts...pamanot lielu veikalu ar milzu uzrakstu "Groovy blabla", nospriežam, ka tas noteikti jāizlūko un dodamies iekšā. Bet pie ieejas kaut kā nesakarīgi pāris cilvēku rinda, aizmugurē divi darbinieki, kuri izskatās pēc apsargiem, būcenītī, uz kura diezgan uzkrītošiem burtiem rakstīts "Tickets here" vai kaut kas tml. aiz lodziņa sēž sieviete. Te nu mēs apjukām un galīgi nesapratām vai tas maz veikals vai kāda spēļu/mūzikas arkāde par kuru jāmaksā. Pēc minūtes minstināšanās bikli uzvaicājām pie ieejas esošajiem darbiniekiem, vai drīkstam iet iekšā, un tas, protams, bija pilnīgi lieki, jo tas bija mūzikas veikals un pie lodziņa tiek vienkārši tirgotas biļetes uz končiem. Kā sak, sagādājām jautrus mirkļus darbiniekiem un pašas sev. Tas tā, īsumā par Oklendas centra apmeklējumu. Vakarā nolemjam paballēties, jo 5dienas vakars taču. Māsa mūs aizved uz pilnīgu underground vietu - "The wine cellar". Es teiktu - vietējā Andrejsala. Tovakar bāram 2 gadu jubileja un spēlē 7 grupas. Laikam arī kaut kāds pirātu vakars, kā dēļ daudzi cilvēki bija attiecīga dresscoda kostīmos + pie ieejas visiem dalīja ūsas. Bet dzirdējām tikai trīs, no kurām pirmā - pārpārēm lustīgs folkērmroks ar banjo un kontrabasu, otrā - 90to gadu roķītis. Šī grupa jo īpaši guva mūsu ievērību kolorīto tēlu dēļ: sieviete, ādas biksēs, diezgan ķērcošu balsi, vīrs garā kožakā ar ģitāru, nokarinātu zemāk par Saimnieku, bundzieks-želejgalvis ar padumju izskatu. Trešā grupa bija diezgan garlaicīga, ja neskaita divas dziesmas, kuras man ļoti patika, bet viņiem bija foršs basists, kurš visu melodiju ar saviem lipīgajiem bas-motīviem vilka ārā. Pēc šīs performances sapratām, ka tomēr vēl nespējam ballēties uz pilnu klapi, jo nogurums ņem virsroku, tāpēc devāmies mājup.

Šodien, pēc lieliskas izgulēšanās, rītu laiski sākām ar brokastīm, pēc kurām Metjū paķēra padusē savu pa viļņiem lēkājamo dēli, mēs paķērām padusē bīglu Oskaru un devāmies uz Muriwai beach. Tā ir viena no četrām populārākajām pludmalēm rietumu krastā, kur dodas ļoti daudzi sērfotāji. Diena samērā apmākusies un vēsa, bet lietus mums gāja secen. Dēļ laikapstākļiem pie jūras visai sirreāls skats - jūrā bēgums, tādēļ piekrastes zona ļoti plaša un iesniedzas tālu miglā, vienā pusē iespaidīgas klintis uz kurām satupuši pelikānveidīgi putni, jūra krāc un vēji pūš un viļņi uz visām pusēm. Pirmā mana Gredzenu pavēlnieka cienīgā dabas aina Jaunzēlandē, ehh. Izrādās, šajā pludmalē iecinīta izklaide ir arī izjādes ar zirgiem vairāku km garumā. Norunājam arī to kādudien izmēģināt, kaut vai izjādes pēc vien - zirga mugurā nav kāpts gadiem. Oskars pārlaimīgs, nemitīgi nēsājas apkārt pa pludmali, ošņājas ar ērmotiem suņiem un vēdina ausis vējā. Mēs tik skraidam pakaļ. Starp citu, pie Muriwai beach ir arī forša cafe, var pasēdēt ārā, iedzert karstu šokolādi vai zāļu tējiņu un atvilkt elpu pēc aktivitātēm, turklāt, tur strādā bārmenis/viesmīlis, kuram balss ir 1:1 kā Goofijam no Disneja multenēm. Katrā ziņā - šeitan noteikti vēl atgriezīsimies mazliet siltākā laikā. Dienai patīkams nobeigums - Metjū mums pagatavo vājprātā gardu pastu, pēcāk laiskojamies pie DVD un Family guy, spoguļojamies ar jauniegūtām ūsām.

Marta

16,878 kilometri

Mūsu lieliskais ceļojums ar četrām lidmašīnām un vienu autobusu droši vien patiktu visiem, kas fano par tā saukto “FAIL” vai “EPIC FAIL” štelli. Lidojums garš, mantu daudz, ryanair online booking lapā speciāli nopirkti divi koferi, kuros katros sabāžam pa 15kg. Protams, beigās izrādās, ka es varu pirkt kaut vai 8 somas, ja man ir tādas novirzes, tomēr kopā visas var svērt tikai 15kg. Pie check-in’a Rīgas lidostā karsti, spriedze liela, sviedri līst, stress ar nazi nogriežams, teroristi draud visu uzspridzināt - fiksi tiek nolemts maksāt par lieko bagāžu (1kg - 10ls). Tā nu mums pēc tam Stanstedā, gaidot autiņu, bija karalis

kās pusdienas - vīns 10ls, griķi 1ls, svietsmaizes 3-4ls utt. Uz viņām gribēja ierasties arī Queen Elizabeth, tomēr Somālijas pirāti viņu pa ceļam mazliet nolaupīja.

Bet nu, protams, kā jau mums ar Martu, tas nebija vienīgais fail. Izrādās, ka arī Royal Brunei Airlines pieļauj maksimumu 20kg, nevis divas somas katra par 20kg, kā mēs, protams, bijām izdomājušas. Atkal stress un pieaugošā sajūta,

ka šis nebūs pēdējais ‘fail’ mūsu kontā - tā nu miskastē izlidoja vēl pāris lietas, visa paika, 4 Rīgas Laiki (joprojām sirds iesāpas, to atceroties), ripzāģis, saliekamais tramplīns, traktora riepa... Mugurā nonāca snovborda jaka, cepure, rudens zābaki, vējjaka un vēl šis tas. Tādā paskatā lidojām uz Emirātiem (Dubaju) un tālāk uz Bruneju. Lūk, mūsu fail’iem kā dzērvenīti uz putukrējuma deserta uzlika šis - Royal Brunei Airlines provides an alcohol free on-board service. Fak jaaa! Sēžot jau lidmašīnā, priecīgi berzējām rociņas par to visu, ko izdersim (īpaši asiņainās mērijas), līdz izlasījām šo pozitīvo ziņu.

Pirmais, ko Royal Brunei Air pasniedz, ir viens arābu Salāts ar angļu tulkojumu. Tālāk seko pusdienas un tamlīdzīgas štelles.

Bruneja - jau pirms tam šī vieta bija manā top valstu sarakstā (pareizak sakot tās galvaspilsēta - Bandarseribegavana). Tagad es absolūti mīlu šo zemi. Pirmkārt, tur ir neciešami “pirtisks” tropiskais klimats. Izglābj tikai kondicionieri (lielveikalos, mašīnās). Mums kā jau mums trāpījās iebraukt šajā valstī Ramadāna 1. dienā. Tas nozīmē, ka, kamēr pie debesīm cauri karstuma viļņiem tu redzi sauli, ir aizliegts smēķēt, ēst un dzert. Un tas, savukārt, nozīmēja, ka mēs staigājām ar slapjām mugurām šausmīgā tveicē ar auksta ūdens pudelēm rokās un nedrīkstējām to dzert. Par to var pat ielikt cietumā. Viens jaunzēlandietis dzēra ūdeni, kamēr gājām gar šoseju, un kāds vietējais Somālijas pirāts pie stūres dusmīgs pīpināja un kratīja pirkstu mūsu virzienā. Viņš pat apstājās un izskatījās, ka ar to viss nebeigsies, bet mums par laimi satiksme nebija viņa pusē un mēs aizčāpojām tālāk (cik nu to var saukt par “tālāk” - vienā

brīdi gājēju celiņš beidzas un turpmākā kustība izskatās, lūk, tā):

Gājēju mēs neredzējām nevienu, un kam gan viņiem kaut kur iet, ja uz vienu iedzīvotāju ir 3 mašīnas?!

Sakarā ar Ramadānu un ūdens dzeršanu mēs secinājām, ka vai nu:

a) Vietējie ir diezgan nokaitināti, ka viens sūda tūrists izjauc visu viņu uzpurēšanos Allāham;

b) Šī pīpināšana un pirkstu kratīšanu ir tīrā skaudība un viņu vārdos neizsakāmās slāpes;

c) Arābi nav pārāk racionāli;

d) Somālijas pirāti ir pārņēmuši Brunejas reliģisko dzīvi.

Otrkārt, patīkami visur lasīt, ka par narkotiku ievešanu tev diezgan noteikti būs DEATH Penalty, bet nu tas tā.

Free transit tour laikā mēs uzzinājām šādas tādas foršas lietas par šo valsti:

Iedzīvotajiem nav jāmaksā ienākuma nodoklis. Izglītība līdz pašai augtākajai ir par brīvu. Visiem, kas strādā valsts darbā, pēc 5 gadiem piešķir dzīvokli par brīvu. Pēc 7iem gadiem šim darbiniekam ar savu ģimeni (kaut vai visu harēmu) pienākas valsts apmaksāts nedēļas ceļojums uz jebkurieni. Benzīns maksā ap 30 santīmiem, dīzelis vēl lētāk - ap 15 santīmiem, jo valsts principā pelna tikai no naftas ieguvēm. Brunejas noziedzības līmenis ir 3% un tas pats - ceļa negadījumi. Nabadzības līmenis - 0%. Brunejas sultāns uzcēlis daudz ko, piemēram, lielveikalu, kurā visa īres nauda aiziet labdarībai - cik nu to vispār tur vajag, piemēram, skolu pārbūvei utt. Brunejā neeksistē tādas lietas kā ālkohols, klubi, ballītes (ja nu vienīgi undergroundā. Šeit gide centās mums iestāstīt, ka tas ir lielisks iemesls, kāpēc Brunejā audzināt bērnus). Pēc visas šīs informācijas gūzmas, mums visiem no nosacīti “normālajām” valstīm nākušajiem radās tikai viens jautājums - vai šajā mazajā paradīzē nav nāvīgi garlaicīga dzīve? Ja jau Jaunzēlandē, pateicoties nosacītajam problēmu trūkumam, vietējo humors ir salīdzinoši sūdīgs, tad iedomājieties, cik jokus vispār saprot vidējais Brunejas policists, kura dzīve sastāv no dirnēšanas līdz savas maiņas beigām (jo noziegumu taču nav) un pārdomām par to, kur grūst visu naudu, jo tik daudz kas taču ir par brīvu.

Ēkas Brunejā ir diezgan iespaidīgas, piemēram, sultāna celtās mošejas. Pēdējā viss, izņemot torņus, ir pa 29 - 29 durvis, 29 pakāpieni utt, jo to ir cēlis pēdējais - uzminiet, kurš pēc kārtas (?) - Sultāns (kura garo vārdu ar visiem tituliem, starp citu, izrunāt var ne ātrāk kā 16 sekundēs).

Labākā lieta, ko Brunejā var ieraudzīt, noteikti ir Proboscis monkey, kurš ir Žerāra Depardjē sencis (precīzāk, vectēva brālis).

Šis jums Proboscis monkey - http://www.adventures.com.sg/wp-content/uploads/2008/02/proboscis-monkey.jpg

Šeit - Žerāra Depardjē vectēva brālis - http://www.global-dvc.org/Gerard%20Depardieu%20as%20Proboscis%20Monkey.jpg

Atrodoties gan Dubajā, gan Brunejā mums ar Martu radās pāris “Kas būtu, ja?” jautājumi. Piemēram, kas būtu, ja Dubajā:

*) tu arābu valodā skaļi nokliegtos: “Nāvi Allāham!!!”

*) izteiksmīgi nopētot paranšā tērptu arābu, boratiskā intonācijā noteiktu: “Very nice.” (ar zemtekstu “I could buy this”) (attiecīgi tā viņi dara ar sievietēm).

*) sieviete uzvilktu vīrieša paranšu

*) ja Brunejā pie mošejas mēs nopeldētos strūklakā?

Tālākais ceļš bija diezgan normāls. Protams bijām tādā mini-panikā, ka kaut ko salaidīsim dēlī un paliksim ar gariem deguniem turpat Oklendas lidostā, tāpēc deklarējām visu sākot ar snovborda zābakiem un beidzot ar chupa-chups. Pēc tam mūs saņēma gūstā Somālijas pirāti un gandrīz izbaroja piraijām, bet tas ir cits stāsts. Viss beidzās laimīgi un tagad dzeram ar Somālijas pirātiem tēju.

Mācītājs un citi zvēri.

Vēl 14 dienas!!! Superšmuperduperīgi! Arī Jaunzēlandē jūt mūsu tuvošanos - šodien Stīvens (mācītājs pie kura dzīvosim pirmo mēnesi) nolēma ar mums iepazīties un padraudzēties virtuāli, un atsūtīja visnotaļ uzjautrinošu ielūgumu iekš Facebook. Es nolēmu to publicēt. Lūk šitā te:

"I am interested in having you as a slave at my house if you would like in New Zealand. Chains are provided and I don't wip too hard."

Redz kā - pirmo mēnesi varēsim nemaksāt īri par dzīvošanu greznā mājā netālu no okeāna (jā, jā, es tagad lielos) un piemest sanārus par komunālajiem (jo vasarā elektrība tērējoties maz un H2O vispār ir par brīvu!!!), bet par to būs jāvergo ar attiecīgiem pavasara uzkopšanas darbiņiem - logu mazgāšana, Oskara kakināšana, dakšiņu sakārtošana pēc lieluma, putekļu lupatiņu izklāšana perfektā taisnstūrī uz plīts roktura u.c. Secinu, ka jāsāk jau tagad piekopt pedantiskāku dzīves veidu. Sākšu ar to, ka katru rītu klājot gultu, ievērošu perfektu locīšanas metodi - salokot, piemēram, palagu, stūrīši būs identiski kopā, un būs izveidojies ļoti pilnīgs un precīzs taisnstūris.


Hare Krišna, Hare Rama jums visiem!



Marta Ērgle

Atvars

Ir ienācies jauns uzdevums, kurš mani tirda jau tagad. Proti, Jaunzēlandē ir jānoskaidro, uz kuru pusi podā griežas ūdens. Jau noskaidrojām, ka Latvijā tas griežas pretēji pulksteņrādītāja virzienam. Ja ticam, ka zemei ir poli, tad tur tam būtu jāgriežas otrādāk. Man nav ne jausmas, kāpēc ,bet tas ir nāvīgi interesanti. To noskaidrojot, es iegūšu pilnīgi neko. Vēl interesantāk būs pārbaudīt to pašu uz ekvatora, tātad lidmašīnā. Problēma ar lidmašīnas podu ir tāda, ka viņš vienkārši visu sevī iesūc kā melnais caurums, tomēr šai problēmai ir risinājums - lidmašīnā ir izlietne. Par ekvatoru man nav nekādu pareģojumu - ja nu vienīgi tāds, ka, tecinot ūdeni virs ekvatora, poli tiek pilnīgi izsisti no līdzsvara, vai pareizāk sakot - nonāk konfliktā par to, uz kuru pusi strūkliņa ietecēs kanalizācijā; zeme uzsprāgst un izdzīvo tikai tas, kurš ūdeni ir tecinājis, jo notikuma epicentru sprādziens nav skāris. Nu, to mēs noskaidrosim gandrīz tieši pēc 3 nedēļām. 

Elza.

P.S. Jautājums - kur paliek lidmašīnas tualetes saturs? Madara domā, ka gaisā. Agris ar savām zināšanām par gaisu un tualetēm varētu piekrist, jo tādā augstumā viss sadalās. Es esmu diezgan pārliecināta, ka viss tiek atvests atpakaļ uz zemi. Kā jums šķiet?

Mums veicas! Visi Jaunzēlandē mūs grib. Rezultātā mēs tiekam pirmos divus mēnešus dzīvot par brīvu pie kāda anglikāņu mācītāja (pie kura jau dzīvo Martas māsa) Oklendā - mājā pie okeāna. Apmaiņā mums jāvāc Oskara kakas. Jautājums - kas ir Oskars? 

Es jau izčekoju cik maksā lietoti sērfa dēļi - par 50ls mierīgi var dabūt. Biļetes jau nopirktas, konkurss par to, caur kurieni lidojam, joprojām spēkā. Tomēr, tā kā pilnīgi neviens cilvēks nelasa šo aizraujošo, potenciāli vēsturisko blogu, tad es vēl padomāšu par šī konkursa lietderību. 

Elza.

Nežēlīgi lielisks konkurss

Aiz kalniem jau tas laiks, kad Marta savu Vīzu dārgo saņēma. Tagad pērkam biļetes. Šajā sakarā konkurss - 

Dialogs

Elza:Lētākās biļetes ir uzmini, nu, caur kurieni?

Madara:Nezinu...?

Elza:Caur lieliskāko pilsētu pasaulē.

Madara:Ņujorku?

Elza:Nē, nē, daudz lieliskāku...

Jautājums - caur kuru pilsētu tad viš' i'?

Pareizās atbildes autoram dāvanā veci ķiploku grauzdiņi, kas jau pusgadu stāv uz mana galda.

P.S. Marta, tava atbilde neskaitīsies.

                                                                                                                                                            Elza.

VISA DAY

Ha hā! Šodien es saņēmu beidzot vīzu. Tāpēc ar šodienu jāsākas lielajam piedzīvojumam! Un vēl ir stulbi, ja tu ej ar pilnu kafijas krūzi rokās un tev sākas šķavas. 

Elza