Gisborna

Esam jau 3. dienu Gisbornā - pilsētā, kurā, kā liekas, sērfo katrs otrais indivīds. Te ir ļoti jauki un mēs labprāt te uzkavētos un ka smejies nesmejies - nekas mums neliedz te palikt tik ilgi, cik sirds tīko. Manu dzimšanas dienu aizvadījām ar lielu daudzumu džina un tonika, iemaldīšanos svešā ballītē, maz atmiņām par vakaru un ne pārāk patīkamu rītu hostelī, kurā droši vien mums nevajadzētu kādu laiku atgriezties. Un tad sekoja lūziens pludmalē, 2. mēģinājums sērfot (šodien būs būs 3ais), lūziens mašīnā un filma mūsu personīgajā kinoteātrī subaru legacy. "The worlds fastest indian" - nemaz nezinājām, ka filma ir par Jaunzēlandes opi, (kas diezgan atgādināja manu opi) kurš 70tajos devās uz ASV Bournevillas sāls laukiem izmēģināt sava mocīša - indian - ātrumu un sasniedza rekordu. Ja godīgi tagad atnācām uz pilsētas bibliotēku uzlādēt kompi, jo filma visu bateriju noēda hehe...

Jāsaka, ka dzīvīte te ir neslikta, jau tagad zinām, ka pēc 7 - 8 mēnešiem Marta sēdēs auditorijā un klausīsies par oksīdiem, paralēli dzīvojot atmiņās par šo zemi, savukārt es droši vien stāvēšu kaut kur Londonā ar lietussargu un droši vien jutīšos labāk par Martu, bet tik un tā ne tik labi kā tagad. Labs ir, jāiet sērfot. See you, dudes!

Ardievas Hawkes Bay

Kaut lietus līst un maciņš plīst,

Kaut Martai ļoti kājas svīst,

Mēs tāļāk ceļā doties gatavas.

Lai paliek putni šeit un mājas,

Lai Martai taču svīst tās kājas,

Mēs tāļāk ceļā doties gatavas.

Būs iespaidi un draugi jauni,

Būs Martai jauni kājas auni,

Un ceļā doties būsim gatavas.

Uzredzēšanos, Neipīra, kafija par brīvu, ganeti, kiwi, Roza, vācieši, sliktie klubi, darbs, lielā māja, istaba, matraci, garšīgās darbinieku pusdienas, šikie viesi, Babu, vīn, art deco, Ocean beach....esi sveika jaunā, neatklātā pasaule!

Elza

Šodien izvadījām Kriksīti, mūsu draugu lēnīgo vācieti, tālākos ceļos - viņš brauc uz Austrāliju ķert dingo aiz astes un runāt par krokodiliem. Bet pēc mēneša būs atpakaļ, lai turpinātu pārbaudīt mūsu pacietību ar savu maksimāli lēno runas veidu un ilgajiem klusuma brīžiem teikuma vidū, meklējot īsto vārdu, kamēr tu jau ar vienu kāju esi otrā istabā un viss tavs ķermenis pauž: "Mans mūžs nav tik garš, lai es varētu klausītos šajā nebeidzamajā teikumā." Aber protams mēs esam ļaunās un nepacietīgās meitenes (tā mēs pašas sevi pozicionējam) un nespējam novērtēt viņa gara šķīstību un patiesumu. Oh, whatever...pēc mazliet vairāk kā nedēļas mēs dodamies jaunos piedzīvojumos atklāt jaunas pludmales, sērfot, atrast agresīvo delfīnu, kurš pasācis uzbrukt peldošajiem tūristiem un vienkārši NEKO nedarīt...

Man ir iegādāta kamera un drīz arī plānoju tikt pie 'trijkāja", tāka gaidiet iedokumentētu Martu no 100 leņķiem.

Elza