21. novembris, Sestdiena.
Rīta kafija, plānās pankūkas ar ievārījumu un labs noskaņojums, lai uzsāktu dienu. Ierūcinam savu autiņa motoru un aidā piedzīvojumos! Nodrošinājāmies ar daudzām ūdens pudelēm, sendviču torņiem un augļu maisiem, jo zinājām, ka dzīvosim mašīnā un par ēdienu tomēr pieklātos padomāt laikus. Ceļojumam bija tikai viens konkrēts mērķis - pieveikt Tongariro Nacionālajā parkā esošos kalnu taku līkločus. Par pārējo tika nolemts - brauksim kurp deguns rādīs - pēc vēlmes un sajūtām. Tā nu devāmies ceļā, piestājot pie katras norādes, kurā bija atrodams kaut viens no šiem maģiskajiem vārdiem - "Scenic Lookout", "Cultural", "Historical" vai "Maori". Iebraucot Taupo, nolēmām, ka dosimies karsto avotu meklējumos. Pārsvarā šādas izklaides visur ir par maksu, jo tiek pieskaitīties pie SPA aktivitātēm un no tūristiem šādi sarauš milzu naudiņas, bet no darba kolēģiem padzirdējām, ka šādas tādas slepenās vietiņas vēl ir atrodamas par brīvu. Sacīts darīts un pēc 55 minūšu pastaigas jau redzamas pirmās liecības par to, ka esam tuvu mērķim - jaunieši ar tukšām alus pudelēm un slapjiem dvieļiem pār plecu. Uzgavilējam un apņēmīgi dodamies avotu virzienā. Tā kā šādus brīnumus -t.i.- patiesi karstu ūdeni no ūdenskrituma dabā - nebijām redzējušas, tad sākumā ļoti bikli taustījāmies pēc labākajām vietiņām un pirmajā reizē nācās samierināties ar vidēji remdena ūdens strūklu pašā maliņā, jo labākās vietas jau bija aizņēmuši onkuļi ar alusvēderiem. Bet patīkami vienalga un pēc šīs Spa procedūras smaidīgiem ģīmjiem devāmies kempinga meklējumos. Atradām ļoti nesakarīgu naktsvietu - kaut kāda osta pilnīgi pamestā apvidū, vienīgās dzīvības pazīmes - ostai tuvējais īstu viru klubs (tā mēs nospriedām), kur līdz pat vēlai naktij dega gaisma un tika šķindinātas alus pudeles. Ap pusnakti ieradās arī mūsu kolēģi no Cape Kidnappers un pamājuši viens otram caur auto logiem labu nakti devāmies pie miera, lai no rīta apņēmības pilni iekarotu Tongariro kalnu virsotnes.
Svētdiena - orku meklējumos Mordorā un ledus meklējumos Taupo.
Rīta aplauziens - pamostoties secinam, ka visu nakti līņājis pamatīgs lietus un vējelis arī pūš kā pats nelabais, kādēļ sabīstamies vai laikapstākļu dēļ maz tiksim uz trases. Aizbraucot uz Tongariro, noskaidrojam, ka trase vaļā, taču viss miglā un, ja neesam steigā, lai nogaidam dienu vai divas, citādi palaidīsim garām acis iepletošas dabas ainas. Izpētam karti un secinam, ka pavisam netālu atrodas Mordora - tas mums jāredz!!! Lecam autiņos un dodamies augšup kalnā. Jau tuvojoties Mordorai kalni pārvēršas noslēpumainos stāvos, kuru galotnes sedz mākoņi un ceļmalas krūmi tinas miglā. Jāsaka, šis ir tas ko es saprotu ar vārdu sirreāli - noskaņa kādu radīja pelēkā ainava acu priekšā - sajūta, ka atrodies uz neapdzīvotas planētas (tieši tā - planētas), kur cilvēks nekad nav savu kāju spēris. Ilgi sajūsminājāmies par apkārtnes ainavām, vulkānu izmešiem, dīvainajām sūnām uz akmeņiem un sniegotajām kalnu galotnēm, nebūtu izbrīnījusi arī orku parādīšanās, taču tas šoreiz izpalika. Mazliet gan izbijos, kad sēdēju uz milzu akmens un ņammāju iekšā savu sviestmaizi, laiski šūpojot kāju uz mazāka akmens...kurš pēc neilga laiciņa izspruka no pēdas apakšas un ripoja tieši virsū darba kolēgiem, kuri bija aizņemti ar sevis iemūžināšanu fotokadros. Bet labi, ka cilvēkam piemīt ātra reakcijas spēja un tikām cauri vien ar nervoziem izsaucieniem.
Pēcāk devāmies atpakaļ uz Taupo, lai izrādītu kolēģiem karstos avotus, iztriektu pa kādam aļākam un ieturētu pikniku Taupo ezera krastā. Neliela atkāpe - jau kādu laiku ar Elzu spriežam, ka dzīve mašīnā nebūtu nemaz tik slikta, ja vien būtu iespējams uzglabāt normālā temperatūrā ēdienu. Jo mūždien mūsu līdzpaņemtais siers izkūst, jogurts sabojājas un augļi sapūst. Bet močīt iekšā maizītes katru dienu arī negribas. Atradām risinājumu savām nedienām - AUKSTUMKASTE, kurā ieliek ledu un - hokus pokus - tev ir savs mazais kabatas ledusskapītis!!! Nenožēlojām šitai štellei naudu un nopirkām pirmo jēdzīgo aukstumsomu, kas pagadījās pa rokai. Taču izrādījās, ka nav viegli atrast ledu - visur kaut kādi trakie 5-kilogramīgie ģimenes iepakojumi. Izbraukājām pusi Taupo veikalu un nekā...mistērija ar mazajiem ledus iepakojumiem paliek, bet mēs dodamies tālāk pie ceļojuma otrās dienas apraksta.
Craters of the Moon - 50tajos milzu teritorija ap Taupo pēkšņi sāka sakarst un parādījās visādas ģeotermālas jokainības, kā piemēram krāteri ar vārošiem dubļiem vai nenosakāmas krāsas ūdeņiem. Tad nu šis viss bija vērojams tūristiem izveidotajā parkā un pastaigas laikā ikkatru otro minūti seja iesitās sēra savienojumu tvaiku mutulis, kas lika sajusties pavisam šķērmi. Bet citādi - iespaidīgi! Nebijuši koka celiņi un "DANGER" brīdinājumi, varbūt arī noticētu, ka atrodos uz Mēness, katrā ziņā krāteris, kurā dubļu pelķes atvēma un spļaudīja citas dubļu pikas bija ļoti pārliecinoši.
Otro nakti pavadījām luksus numuriņā - noparkojām savu vāģi Scenic Lookout parkā ar skatu uz naksnīgo Taupo. Silta nakts, zvaigžņota debess (starp citu, tiem, kuri zin, kas ir Robotiņš - te viņš ir ar kājām gaisā!!!) un ģitāras skaņas iežūžināja mūs miedziņā.
Pirmdiena - Tongariro Alpin Crossing pārbaudījums
5.30 no rīta. Pamājam atā atā miegā snaudošajiem darba kolēģiem, kuri dodas tālāk uz Rotorua, un dodamies atkārtoti uz Tongariro, jo šodien diena izdevusies - augšā uz kalna viss esot redzams, saulīte spīžo un cilvēkiem labs prāts. Ierodamies ar lielu kavēšanu, bet busiņš, kurš ved uz startu, mūs pagaida un plkst 8.30 esam uz sākuma takas. Tiesa, nezinājām ko sagaidīt un pārgājiena outfits tika sagrābstīts no visa līdzpaņemtā - pidžamas, ziemas jakas, cepures, peldšorti utt., pašas sasmējāmies. Pirmās 45min bija tīrā atpūta - taisna, līdzena taciņa caur kalniem, kuras laikā apstāstīju Elzai kāpēc Frodo ir uzticēts iznīcināt gredzenu, kāpēc Sems viņam dodas līdz (šeit Elza tomēr palika pie versijas, ka Sems ir Frodo geju draudziņš) un kāpēc Gendalfs vienmēr visu zina. Tad sākās mūsu pārbaudījums - makans kāpiens augšup, kuru izvilkām tikai ik pa laikam piestājot maliņā "lai nobildētu šito te smuko skatu". Toties CIK ĻOTI BIJA TĀ VĒRTS!!! Atrodoties vairāk nekā 1500m augstu pie Red Crater rotējām ap savu asi un ķērām katru sajūtu, ko sniedza varenie kalnu un vulkānu masīvi. Te nu bija vietā nopūsties "Tieši tik maziņš ir cilvēks!" vai arī "Ir, nu IR kaut kas augstāks par cilvēku!". Mēs atrodamies pasaules radīšanas centrā un neticam savām acīm...labi, ka ir bildes, kurās pēcāk ieskatīties un sāpošas kājas, kuras atgādina par kāpienu augšup. Kamēr pārrakājām savas somas meklējot ūdeni, Elza pamanījās šo to izmest no savas somas, kā rezultātā pie viņas pieskrēja jauns vīrietis purinot sarkanas apakšbikses un sakot "Watch out that wind doesn't blow your underpanties in volcano". Hehehe. Pēcāk sekoja 3 stundu lejupkāpiens, kurā 10x paspēja nomainīties visa flora un attapāmies pilnīgi nesakarīgos džungļos. Autobusā papliķējām sev uz pleciņa "Well done!" un ieslīgām veģetācijas periodā līdz pat nākamajai dienai.
Otrdiena - Brīvdienas Bali.
Nakšņojām pie darba kolēģa, kurš dzīvo Rotorua un ir pilnīgs hipijs. Onka mazliet zem 60, bet vēl aizvien ar draugiem mēdz sasmēķēties un klausīties savu bagātīgo vinila plašu rokenrola kolekciju. Par spīti tam, ka beidzot gulējām normālā gultā, jutāmies sagurušas pēc vella un nebijām spējīgas apskatīt Rotorua pilsētu. Tā vietā izlēmām doties kopā ar darba kolēģiem - Anneku un Rīsu - uz kādu no Rotorua ezeriem. Palaimējās apstāties ezera krastā, kurš mazliet pavilka pēc vientuļas salas vai, kā dzirdēju kādu ieminamies, pastkartes no brīvdienām Bali. Visu dienu laiska zvilnēšana smiltiņās ar aļākiem, grāmatām, Rīsa bezgalīgajiem un nenozīmīgajiem, bet interesantajiem faktiem un peldēm. Devāmies arī izpētīt tuvējos džungļus, bet, tā kā savā neprātā bijām aizmirsušas paņemt džungļu duncīti,ar kuru izcirst sev ceļu, pavisam drīz nācās doties atpakaļ. Vakarpusē noslēdzām savu kopā-ceļošanu ar darba kolēģiem, paķerot pa buržujiskam salčukam (piemēram, kā jums tīk Citronu un siera kūkas krēma saldējums vai baltās šokolādes krēma un aveņu ievārījuma saldējums) un naski notiesājot tos pie Rotorua ezera. Kamēr kolēģi devās uz Oklendu, lai rībinātu halli Pearl Jam koncertā, mēs ar Elzu nolēmām doties atpakaļ uz Taupo un izpētīt ballītes tur. Šķita, ka te varētu būt citādāka visa tā ballēšanās štelle, vismaz cilvēki te nudien bija kā diena pret nakti - ja Hawkes Bay, kur dzīvojam, ir fermeru un vīndaru rajons, tad Taupo ir snoveru,vindsērferu un visādu citādu krutaku pilsēta, katram jaunietim, ko uz ielas pamanījām bija pārākās firmīgās drēbītes un ļautiņi te izskatījās kā no snovbordfilmām izkāpuši. Bet sagadījās tā, ka pēc pāris aliņiem un sarunām izdomājām, ka mūsu vāģī ir siltāk un ērtāk, un patīkamāk, un "otrdienas vakarā jau tāpat nekas nenotiek" un vēl, un vēl, un vēl... Arlabunakti!
Marta
