Ale

Šodien mūsu visnotaļ kolorītais galvenais pavārs, kā jau īstens rižs anglis ar vaigubārdu, pašā pusdienu karstumā, alkdams pēc malka alus, nobēra: "Fuck, I would fuckin' drink nun's piss right now...'', un man mēles galā noturējās jautājums: "Oh, so you mean you would like to drink some regular New Zealand beer?". Pēc tam mēs tik un tā iemalkojām tās pašas vecās labās mūķeņu čuras (asociāciju radīšanai te alus ir kaut kas līdzīgs D-lightiem. Ok, iespējams, ka labākais te varētu sasniegt Mītavnieka līmeni, ja, protams, neskaita importētos beļģu labumus par lielām naudiņām).

Rodas tāda saldsērīga vēlme radīt sentimentālas vārsmas par Brenguli un 0,5l tilpumu kā tādu.

Elza.

P.S. Šīs dienas jautājums - vai es vienīgā nespētu atšķirt Guinesu no Garā, ja man abus iedotu pagaršot ar aizsietām acīm?!

Devītais vilnis.

Šodien man sanāca pavisam nelāgi. Redz, kā jau varbūt būsit padzirdējuši, strādājam par minimālo algu un mums maksā par nostrādātajām stundām, kas nozīmē - jo garāks darba laiks, jo tuvāk esam saviem miljoniem. Jau tā ļoti satraucamies par to, ka bieži nesanāk pilna darba diena, t.i. 8 stundas, jo gribas kaut ko arī iekrāt turpmākajam ceļam uz dienvidiem. Bet šodien paliku pavisam dusmīga, jo pēc agras celšanās no rīta un trīs stundu cītīgas strādāšanas mani ņem un aizsūta mājās! Manuprāt, vairāk notērēju benzīnā pieveicot tos 20km kalniņā augšā-pa kalniņu lejā, nekā nopelnīju par trīs stundu darbu. Nejēdzīgi šajā visā man šķita tas, ka cilvēks, kurš liek darba grafikus, galīgi nedomā ar galvu, proti, pienākumus, kurus pilnīgi mierīgi var paveikt 3 cilvēki, uzdod pieciem cilvēkiem, kā rezultātā visiem tur nav ko darīt un pēc kāda laika dažus sūta mājās. Ceru, ka turpmāk šāds izsmiekla darba laiks mani vairs nepiemeklēs, citādi būs jāiet lasīt augļus, jo tur maksā vairāk, khehe.

Tad nu, lai aizdzītu visu īgņošanos prom, pagatavoju supergardo saldo omleti (recepti prasīt Elzai, varu tikai pačukstēt, ka tas ir ātri paveicams un sastāv no makaroniem,krējuma, olām,cukura,kanēļa un sāls) un pēcāk devos uz mūsu oļu okeāna piekrasti pastaigā. Aizstaigājos līdz Haumoanai, kas ir nākamais ciematiņš piekrastē un pa ceļam novēroju šādas te uzmanību saistošas parādības:

1. Okeānam ir iespējami vismaz 20 krāsu toņi, šķiet, atkarībā no saules staru krišanas leņķa un tiešuma. Šodien visizteiktākais bija tonis-dzeltenzaļais, ko ļoti precīzi varētu salīdzināt ar Feidžojas sulas krāsu (Feidžoja ir izplatīts auglis NZ, manuprāt, garšo nedaudz līdzīgi bumbierim).

2. Nodevos laiskai mākoņu vērošanai, mēģinot saskatīt katrā mākonī kādu dzīvnieku vai objektu, ko atminos darot tik sen bērnībā. Atradu gliemezi, zemūdeni, klasisko zaķi, vistas galvu un vēža spīles. Turklāt, šeit mākoņi ir krietni zemāk nekā Latvijā, tāda sajūta, ka vien pārdesmit metru virs galvas.

3. Uz Jaunzēlandes viļņiem neattiecas Devītā viļņa likums - šeit ar vislielāko švunku, vislielāko lūzienu un visbaltākajām putām līdz krastam atnāk Divpadsmitais vilnis.

Tā lūk!

M.

Intelekts

Kamēr Marta man blakus krāc kā tāds Vinnijs Pūks, es priecājos, ka vismaz kaut kur Jaunzēlandē (t.i. šeit, šajā mājā) internets nav tāds, kā pie mums pagājušajā gadsimtā. Starp citu tieši brīžos, kad nav pieejams globālais tīmeklis, visbeidzot izjūti izolāciju no dzimtās zemes un rēalo distanci (cik nu tur bija - 17'200km?). Otrā iepriecinošā lieta - esam tikušas pie grāmatām. Pilsētas bibliotēka mūs atšuva, sakot, ka neesam vietējās un varam vai nu maksāt vai iet mājās lasīt "circulars" aka Rīgas Santīmu un Stockmann katalogus. Toties vietējā baznīcas bibliotēka, kas vaļā katru otrdienu, mūs laipni iedeva visu, ko vēlējāmies uz nenoteiktu laiku. Starp 80% Danielas Stīlas un Džona Grišama, es savai tālākajai izglītībai atradu Stīvenu Kingu no A - Z (Sāku diezgan klasiski - ar The Shining), savukārt Marta lasa Šāronas Osbornas acīmredzot aizraujošo autobiogrāfiju. Evija ar Metjū atveda mums ģitāru, kas ir vēl viens +, un man ir oficiāli sācies adīšanas riesta laiks, esmu dzijas meklējumos.

Elza

lietas

Šīs dienas "Jaunzēlandes idiotiskā lieta" nav vairs nekāds jaunums, bet ir pieminēšanas vērta. Nosūcēji. Katrā mājā, protams, virs plīts ir nosūcējs, tikai atšķirība ir tāda, ka viss nosūktais tiek vienkārši izmests uz griestiem, nevis aiziet caurulē, kā pie mums normālajiem. Hihihi.

Taisnības labad jāievieš arī "Jaunzēlandes lieliskā lieta" - benzīns litrā maksā 53 santīmus. Turklāt iepērkot paiku attiecīgos veikalos, var saņemt atlaidi katram litram benzīna, piemēram, iepērkoties par 20 - 30 latiem, tu saņem 2 santīmus nost katram litram, ko lej nākamajā reizē.

Arlabunakti.

Elza

Bits and pieces

Pārvākšanās uz jauno dzīvesvietu pie nedaudz infantilās un biklās 50gadnieces Rozes bija tieši laikā, lai izmuktu no nenosakāmās rases ģimenes jandāliņa, kurš valdīja mājā mūsu pēdējā naktī. Nepietika ar to, ka vecmāmiņa pēc vairākām vīna glāzēm tēloja mēnessērdzīgo, ik pa laikam iemaldoties arī mūsu istabā, un ka namamātes māsa ar savu draugu risināja savas attiecības augstos toņos, līdz pat agram rītam bļaustoties un cērtot durvis (un,protams, regulāri ienākot mūsu istabā). Mums vēl nācās piedzīvot 3.personas viesošanos mūsu istabā - policists ar kabataslukturīti pamodināja mūs pavisam. Lieki piebilst, ka turpmākā saruna un arests (!!!) par ieroča neatļautu turēšanu (wtf?) risinājās pie MŪSU istabas durvīm. Jā, wtf? bija vairāk vai mazāk vienīgā frāze, kas plūda pār mūsu lūpām nakts garumā. Aizmukām daudz nedomājot.

Dzīvošana pie Rozes ir jauka un viegla. Mēs neesam vienīgās mājas iemītnieces - indietis Manns vienas sarunas laikā jau ir paspējis izdomāt manā vieta, ka es kopā ar mammu strādāšu ar viņu uz kruīza kuģiem. Viņš ir mazliet kaitinoši pašpietiekams, atkārtojas savos stāstos par vispasaules apceļošanu ar tiem pašiem kruīza kuģiem, par to cik viņš ir lielisks vīna un vispār dzērienu speciālists, mērķtiecīgs un neatlaidīgs utt. Vakardien es jau saņēmu instrukcijas par to, kas uz kruīza kuģiem ir atļauts un kas ne, cik liela ir alga, kādas valodas man jāiemācās, kāds tērps man būs jāvelk un cik man kā darbiniekam maksās alus, lai gan vienīgais, ko es izdarīju, ir izrādīju pieklājīgu interesi par viņa lielisko kruīzera dzīvi. Šī visa ietekmē man rādījās sapnis - ar Martu tikām izlūrēt to pašu 16stāvīgo kruīzkuģi, kad mums paziņoja, ka līdz atiešanai palikušas piecas minūtes. Tad sekoja tipiskais bojevika sižets ar skriešanu un šķēršļiem, pēdējā brīža kliedzieniem un izsprukšana caur mazu spraugu, kas palikusi starp durvīm, kas veras ciet. Mūsu tagadējie darba devēji mums pameta striķi, ar kuru tikām vilktas cauri okeānam. Turpinājumā satikām Juri Kulakovu, kurš bija šeit atvēris pagalam veiksmīgu barčiku, un sapnis beidzās ar to, ka Juris Kulakovs man piekrita, ka tas ir kūl, ka Jaunzēlandē neeksistē caurvējš.

Nobeigumā tikai gribu pasūdzēties par vienu no vairākām idiotiskajām lietām te - divi ūdens krāni, no viena tek siltais, no otra aukstais ūdens. Nezinu par to caurvēju, bet remdens vai mēreni silts ūdens te TIEŠĀM neeksistē.

Elzo

+ 400 km

Aizvadīts jau vairāk kā mēnesis šajā zemeslodes pusē. Esam pavirzījušās par 400 km vēl tālāk no Latvijas. Vergojam par minimālo algu vietā, kur ciemojas visādi Ali Babas, Elizabetes II un citi zvēri. Dzīvojam mazā pilsētā Te Awanga, līdz ūdenim jāiet 2 minūtes. Aizvakar man bija pirmā pieredze ar okeānu un ekstrēmo sportu - mēģinājums kaijakot ( airēties ar kanoe? ) ar Benu (puskolēģis, kurš taisa skulptūras, klausās sūdīgu mūziku un skuj kājas). Rezultātā nācās atgriezties krastā ar nedaudz uzšķeltu aci un pamāt ardievas okeāna dibenā nogrimušājām gļuku saulesbrillēm. Jā, jā, tām pašām optiskajām, kuras man ir kā otrās acis. Skumīgi, šis ir mans traģiskākais mantiskais zaudējums līdz šim, pat no kabatas izkritušais IPODS pirms pāris gadiem to nepārspēj. Mēģināšu pierunāt Martu uzrīkot bēru ceremoniju saviem Rejbaniem. Ievācāmies uz nedēļu diezgan depresīvā istabiņā pie vientuļās mātes ar četriem bērniem. Viņu vārdus, protams, ir neiespējami izrunāt vai atcerēties, jo viņi ir Pacific Islanderi. No kuras salas - tā īsti nezinam, neesam prasījušas. Bail dabūt pa mizu par šitādu rasistisku jautājumu, jo viņu atbilde noteikti būtu: "Kā?! No šejienes!" Jebkurā gadījumā vakar man īpaši "patika" pamosties ap 8.30 no skaļas un vidēji sliktas mūzikas trokšņa, jo šiem ir sākušās garās brīvdienas - Labour weekend - un ir radusies nepārspējama vēlme agri no rīt krāmēt traukus, pagriezt skaļāk un dziedāt līdzi. Pēcāk, protams, seko jautājums: "Well how was your sleep, Elza?". Hm, protams, ka labi, lieliski. Vai arī - "Tu, cūka, kā tev šķiet? Sūdīgi gulēju no taviem basiem, kas droši vien sita cauri visam kvartālam!" Martai savukārt īpaši "patīk" katru vakaru 2 stundas ar sīkajiem spēlēt kārtis.

Šodien mēs pārvācamies uz labākiem medību laukiem - pie mākslinieces ap 50 lielā, skaistā mājā, kur mums būs liela istaba ar ekskluzīviem Tui putniņa dziedājumiem katru rītu.

Runājot par visiem tīkamajiem FAIL - ir pāris tādu mūsu kontā, kas vairāk vai mazāk saistās ar darbu. Es, piemēram, 3. dienā pamanījos aizlaist nebūtībā (t.i. izliet izlietnē) kādu 1/5 dārgākā viesnīcas vīna (pudele maksā pāri par 1000ls). Vismaz pirms tam es dabūju viņu arī pagaršot, līdz ar vīnu no sava dzimšanas gada. Virtuvē visi domā, ka esam vai nu izbadējušās vai ar sliktām manierēm, jo ēdam visu, kas nonāk mūsu aculokā. Es, piemēram, apēdu pāris končiņas, kas bija paredzētas viesiem. Visu vainu mēs, protams, noveļam uz mūsu senčiem un viņu "ēdiena-ārā-nemešanas" kultu. Gēni un kultūra, mazie, neko nevaram padarīt. Kamēr Marta rīta maiņā stūķē iekšā keksiņus un kafijas, es vakarā apēdu visu, ko kāds nepaspēj izmest ārā. Marta aizvakar sasita savus pirmos traukus. Es vēl savējos gaidu.

Elza

Labs nāk ar gaidīšanu

Mums ir daaaaaaaaaaarbs!!! Tikām pie strādāšanas vienā no šikākajiem Jaunzēlandes hoteļiem -Cape Kidnappers (www.capekidnappers.com - tas lai ierādītu jums vājprātā skaistās ainavas). Dienas paiet diezgan lielā skriešanā, jo šeit daudz darba, toties drīz jau būsim iemanījušās klāt pusdienu galdus ar piecām dažādām vīna glāzēm, taisīt 101 kafijas padzērienu un būsim iemācījušās nosaukumus visiem izsmalcinātajiem ēdieniem, kas šeit tiek pasniegti.Tiesa, diezgan ironiski, jo dzīvojam backpackerī un reizēm mašīnā, bet strādājam glaunākajā vietā ko manas acis jebkad ir skatījušas. Šobrīd arī aktīvi meklējam pastāvīgu dzīvesvietu, jo backpackeris uz ilgu laiku sanāk diezgan dārgi + jādzīvo istabiņā ar četrām vācu meitenēm, kas ir diezgan kaitinoši, jo iņas nemitīgi savā starpā klačojas, neļaujot atpūsties. Iespējams, ka izdosies atrast dzīvokli šepat netālu no Cape Kidnappers mazā ciematiņā Te Awanga pie skaistajiem ūdeņiem.
Vārdsakot, kad tiksim pie sava mitekļa un sava interneta pieslēguma, sniegsim sīkāku izklāstu par to, kā mums šobrīd sokas, bet pagaidām apbruņojamies ar pacietību, jo Jaunzēlandē internets nenākas par brīvu nedz kafejnīcās, nedz backpackeros un vienais veids kā mēs pie tā tiekam ir pieslēguma zagšana no viesnīcas hehe.




Marta Tē

Šodien Oklendā notiek Pētera Vaska un citu Baltijas/Skandināvu autoru koncerts. Mēs tajā laikā taisamies dzert džinu ar toniku ar Mr. Zero un viņa kānādiešu draugiem. No tiem viens mūs šodien aplaimoja ar sava vāģa pārdošanu. Yeah, baby, mums ir vāģis! UNICEF čali piedirsām un tagad taisāmies braukt uz leju, uz skaisto Napier 6h brauciena attālumā, lai izmēģinātu laimi tur.

That's it, that's all folks! Un neuztraucieties, šeit laiks iesūkā tikpat ļoti kā pie jums.

Elžux

Kompjuterizēts!

Smejies nesmejies, bet beidzot esam tikušas pie darba. Pagājušo nedēļu bijām uz divām "darba intervijām". Viena bija kafejnīca pašā Oklendas centrā, kur meklēja baristas/viesmīles. T'aču tur aizdomīgajam un pedantiskajam cafe menedžerim laikam nepatika kā darbojamies, tāpēc viss beidzās ar vārdiem " I'll call you tomorrow!" Haha

Otrs ir darbs mārketinga kompānijā, kurš saistīts ar UNICEF, WWF promotēšanu utt. Nav jau nekāda odziņa, bet...labāk nekā sēdēt vispār bez darba un urbināt degunus. Nākamnedēļ jāiet uz apmācībām un tad jau pavisam drīz tiksim pie darbošanās. Par godu šim notikumam nolēmām vakardien izklaidēties un bijām uz foršu koncertu iekš "The Dogs Bollix", kur spēlēja The Royal Falcon (http://www.myspace.com/royalfalcons ). Diezgan kvalitatīva un kājas kustinoša mūzika, bet sāk šķist, ka visas NZ grupas tiešām pārstāv tikai vienu country rock stilu, jo pagaidām visas live vai myspace dzirdētās grupas spēlē diezgan līdzīgas noskaņas melodijas. Vēl dzirdējām grupu, kura spēlēja diezgan nekonkrēta veida mūziku, bet kurā darbojās oldskūl vecis ģitārists kožakā par kuru stāstījām jau iepriekš - nu, tas ar giču zemāk par saimnieku. Smieklīgs. Vārdsakot, īstens metāls te šobrīd pietrūkst. Ā, runājot par metālu, vakardien redzējām traki smieklīgu skatu - stāvējām autobusa pieturā un garām aizelsdamies pa sportistu celinu panesās metālists - gara aste līdz dibenam, kārtīga vīra cienīga bārda, iespīlēti adidas šortiņi ar trīs svītrām un piegulošs krekliņš, nu, tas izskatījās kā garām paskrietu vikings bārbijas kleitā. Nosmējāmies līkas par amizanto skatu, bet patiesībā tas tikai vēlreiz pierāda, ka Jaunzēlandē sports un aktīva atpūta ir cieņā ne pa jokam, ar pēcpusdienas skriešanu te nodarbojas VISI!!!

Marta

KONKURSS ERUDĪTIEM JAUNIEŠIEM

Konkurss visiem mūsu lasītājiem - ko angļu valodā nozīmē vārds "Sissified"? Pateikšu mazliet priekšā - tam ir sakars ar iepriekšējā postā minēto. Uzvarētājs saņems fotogrāfiju, kurā es raudu.

Elza