Short update.

Tā kā pēdējās nedēļas tikai vergojam hotelī un nav īsti sanācis šeit ieblogot, tad re kā mums īsumā gājis:

*Elza nopirka sērfa dēli ar visiem nepieciešamajiem pričendāļiem.

*Elza beidzot saņēma pa pastu savu superšmuper kameru, tāpēc tagad viss tiek dokumentēts un, iespējams, ar laiku taps pilnmetrāžas filma "Kā gadu vergot Jaunzēlandē".

*Esmu sākusi strādāt arī vakara maiņās hotelī, kas nozīmē īstenu Latvian team tandēmu un ļauj paglābties no kaunpilnām izgāšanās reizēm, jo varam viena otru palabot/pamācīt (lielākoties, mācos nest tos sasodītos trīs šķīvjus kā izsmalcināts viesu mīlis).

*Uz Ziemassvētkiem ciemos bija atbraukusi māsa un Metjū, sasvinējāmies ar kārtīgu mielastu, franču vīnāriem un šnabi uz aizbraukšanu ceļakājai.

*Dabūjām pabraukāt ar "bugibordu" jeb, kā jums tīkamāk, bodyboard.

*Nesvinējām Boxing Day, kas Jaunzēlandē ir nacionālie svētki aka shopping diena, kad visur skidoni.

*Saorganizējāmies ar darba kolēģiem uz pasēdēšanu okeānmaliņā un baudījām Kriksīša dziļo domu izklāstus un dzīves apcerējumus. Piemēram, frāzes "My ass is sleeping" un "did u know u can smoke through the sea, the river and the Earth?" lika izsmiet visas asaras.

*Pamazām, pamazītiņām plānojam turpmāko braucienu uz Taurangas apkārtni, šobrīd iecerēts garš pārbrauciens gar austrumkrasta pludmalēm.

Marta

Jaunzēlandē Ziemassvētku nav.

Ceturtdiena, pieklājīgas darba dienas pieklājīgs vakars. Visādi citādi mēs sēdētu superērtajos dīvānos, žirītu iekšā salčuku un skatītos filmas, bet todien visiem Cape Kidnappers darbiniekiem tika rīkots Ziemassvētku bārbekjū. Nu neko, lecam saorganizētajā autobusiņā iekšā un aidā! Nezinājām gan, ko sagaidīt no pasākuma, kurš saucās "Staff Christmas BBQ" brīdī, kad mūsu bioloģiskie pulksteņi vēl pieprasa baltu sniedziņu, salu un tuntulēšanos piecos mēteļos. Bet izrādījās, ka viss notika šitā - ļoti svinīgi saulainā pēcpusdienā pulksten 18.00 visi saradās Te Awa vīna darītavā. Nepaspējam ne acu pamirkšņināt, ka visiem kolēģiem jau rokās pa glaunas zortes vīnārim un apkārt lavierē meitenes ar kanapē. Nu patīkami taču vienreiz pašam sajusties kā viesim, jāņem visu ko dod! Tik ļoti sapriecājāmies par šādu pasākumu, kur varam pieēsties, dzert gardus vīnārus, tērzēt ar kolēģiem un labi pavadīt laiku, ka pārdega visi drošinātāji un sākām zaudēt kontroli pār glāžu saturu mūsu rokās. Iepriekš jāsaka, esot Jaunzēlandē alkohols tiek patērēts tikai tik, cik aļāks pie vakara filmas vai pusdienām, un pa retam vīnāris uz skidoniem, tāpēc organisms mazliet atradis no promilēm. Tā nu man sanāca, ka pirms sēšanās pie galda, proti, varenās maltītes, es jau biju pamatīgi iereibusi. MAN tādas aizdomas, ka Elza sekoja man 20 minūtes vēlāk. Vakars, protams, ļoti jauks, lustīgs un visādi citādi patīkams, tikai žēl, ka bieži pārtrūka lente. MAN tādas aizdomas, ka pie šī sareibuma vainojams mūsu kolēģis no Kanādas, kurš ik pēc 10 minūtēm uzpildīja mūsu galdiņu ar jaunām vīna pudelēm, bet par to vēl īsti neesmu pārliecināta...

Lai nu kā, pavisam attapos jau autobusā uz mājām, tiesa, nav ne jausmas, kurš mūs visus tur tik smuki sasēdināja. Uzķēru vienu gandrīz-kautiņu divus krēslus tālāk starp mūsu pavāru un kaut kādiem jaunekļiem no Maintanance nodaļas. Un uzķēru brīdi, kad kāāāāāāāāādam palika pavisam šķērmi un autobusā tika atstātas svētku vakariņas, hehe. Un vēl gandrīz neuzķēru savu modinātāja zvanu, labi, ka šitiem modīgajiem telefoniem ir opcija ar atkārtotu "CELIES, uz darbu!" zvanu. Tā kā man sanāca pagulēt tikai četrarpus stundas, tad varu sacīt, ka bija diezgan uzjautrinoši pavadīt rītu pieczvaigžņu hotelī aptekalējot viesus vēl aizvien iereibušam. Tīri vai žēl, ka Elza šito nogulēja.

Patiesībā šo visu stāstu tikai ar vienu mērķi - lai oficiāli un svinīgi paziņotu, ka beidzot pēc trīs mēnešu gariem mēģinājumiem mums izdevās kārtīgi iereibt un atlaist, nu ziniet, tā, ka nākamajā rītā var teikt - "vecīt, tas nu gan bija viens mežonīgs bārbekjū!"

P.s. Vēl man gribas piebilst, ka visu svētku pasākuma laiku skanēja regejs, nevis dziesmas par Rūdolfa sarkano degunu, kas mums likās jocīgi.

Marta

Busk with a rusk till the dusk.

Pirms Ziemassvētku periods hoteļos ir diezgan skumīgs laiks, jo viesu skaits ir parādāms uz pirkstiņiem un darba tikpat kā nav. Tā nu mēs ar Elzu baudam savas brīvdienas, bet vienlaikus arī satraucamies par naudas rezervju samazināšanos. Šajā sakarā dzima doma piepelnīties ar latvju tautasdziesmām, jo padzirdējām, ka ar muzicēšanu uz ielām, jeb busking, te var diezgan labi nopelnīt, ja ir tūristu sezona. Vērām vaļā savu dziesmu vācelīti, spodrinājām ģitāru un devāmies ielās. Nu labi, tik vienkārši tas vis nenācās. Sākumā kājiņas nedaudz trīcēja un pārliecības par savām muzicēšanas prasmēm arī nebija. Kā labu pelņas avotu mums ieteica vietējo iknedēļas tirgu Heistingsā, taču, aizbraucot tur mūs sagaidīja vilšanās, jo muzicēt gribētāju pārāk daudz un bezmaz vai rindā jāgaida! Iemēģinājām roku Neipīras tirdziņā un - bladāc! - mums tiek ierādīta vieta, kur varam novietot savus dibenus un iepriekšējā naktī sazīmēto "Latvian folk songs" plakātu (tas lai vietējiem nav acis jābola neizpratnē, kas mēs tādi un kādās pasaku mēlēs runājam). Lieki piebilst, ka iesākums šim visam diezgan neveikls un balstiņas trīc, bet jau pēc dažiem draiskiem akordiem jutāmies kā zivis ūdenī un bliezām vaļā visu savu repertuāru no latvju saldsērīgajām līdz umpapā-umpapā dancojamajām. Ahā, piemirsu, izpildījām taču vēl vienu no sava "to do" sarakstiņa punktiem - izdziedāt sirdi plašākai auditorijai atskaņojot "Asaras"un "Kurtizāņu ugunskuru", bez jokiem, beigās jau sanāca pavisam nopietnām sejas izteiksmēm un pārliecinošām emocijām. Kopumā, šķita, ka vietējie īsti nesaprot latviešu mūziku un manījām daudzus nedrošus un aizdomu pilnus skatienus, bet satikām arī dažus savējos - lietuviešus, kuriem mūsu sadziedāšana itin labi gāja pie sirds. Atskaite - divās stundās nopelnīti 24 $, jūtamies lepnas par savu uzdrīkstēšanos un dodamies mājup ar pārliecinošu "We'll be back!" skatienu.

Marta

Vmbldn

Mums no mājas 5 minūšu brauciena attālumā ir tenisa korti, kurus par brīvu var izmantot, un mums ir pieejamas raketes un bumbiņas no mājas saimnieces skapja. Tā nu šodien es pierunāju Martu pēc sķebīga ābolu pļurē ar putukrējumu aizbraukt izlocīt veco miesu. Marta, protams, satraucas, ka būs tizli, visi smiesies un rādīs ar pirkstu un tā. Bet nu neko, aizbraucam, Marta patiešām tizla visā spožumā, es arī turu līdzi, bļaustoties uz Martu un paralēli pieļaujot tās pašas kļūdas. It kā neviena apkārt nav, ja neskaita pāris sīkos aiz žoga parciņā. Pēc kāda laika, protams, viena no sīkajiem (ap 4 gadiem) jau ir mūsu kortā un zog mūsu bumbiņas. Tipa baigi smieklīgi. Neko, pēc kāda laika jau viņas draudziņi (2 puikas ap 12, viens ap 15) drūzmējas pie žoga un aplaimo mūs ar tekstiem:"Hey, this boy in the green T-shirt likes your legs hahaha!" Puika in the green T-shirt, loģiski sasarcis skaidrojas, ka viņa T-shirt nemaz nav green, ka tā otra T-shirt ir greener. Anyway, mums jau nelāga nojauta, ka labi nebeigsies. Jā, pēc kāda laiciņa visi sīkie jau ir mūsu kortā un lūdz mums iedot viņiem pasist bumbu (atgādināšu, ka visu laiku uz laukuma atrodas 4gadīgs bērns, ar ko visa mūsu "spēle" diez ko nevedās). Vai tad mēs varam bērniem nedot raketes? Par to te droši vien arestē. Vēl pēc mirkļa mēs jau sēžam maliņā un skatāmies, kā sīkie mūsu vietā sit bumbu un kādas 4 aizsit kaimiņu sētās.

Lieliska spēle šodien bija.

Elza

Fly, you fools!

Visas šīs peripētijas ar atrašanos Gredzenu pavēlnieka zemē un sajūta, ka Gendalfs vienmēr lūr aiz stūra, protams, noveda mūs pie 3 aizraujošiem vakariem ar visām 3 LOTR daļām. It kā jau redzētas filmas bija, tomēr manā gadījumā galvā bija pilnīgi tukša bilde (atcerējos tikai Frodo nemainīgo izmisuma grimasi un beigas, kur visi mazie draudziņi palēninājumā mīcās pa gultu un Gendalfs lādzīgi smej), savukārt Marta vienkārši ir LOTR karstākā fane un šad tad raud, ka aizmirsa mājās savu zobenu (šajā sakarā Neipīrā ir īsts zobenu veikals ar īstu bruņinieku pie ieejas durvīm par kuru viņa vienmēr sajūsminās). Vēl mēs ļoti pārdzīvojam, ka neiedomājāmies veikt alpu šķērsošanu (par to minēts iepriekšējos postos) apmetņos.

Bet atgriežoties pie filmām, nācās secināt, ka Sems bija krutāks par Frodo, lai arī sisītis, jo viņš vienīgais saglabāja puslīdz vēsu prātu attiecībā uz gredzenu, bieži vien izglāba Frodo pakaļu, dabūja vēl par to pa seju un pat nesa Frodo uz the Doom mountain, kamēr tas jau bija atmetis ar roku. Beigās vēl nez kā būtu izgājis, ja Gollums nebūtu nokodis Frodo pirkstu, kurā tas nejēga bija gredzenu uzmaucis. Un, protams, jāpiemin, ka Gendalfs ir ultimate krutākais vecis, Pipins ir muļķis, visi tie vadoņi/karaļi ir īsti vīri/vikingu prototipi un ka šajā filmā vienā brīdi parādījās Brets no Flight of the Conchordes smieklīga elfa formātā.

Elza