http://www.kakito.com

http://www.youtube.com/watch?v=IJ3bEA2KWKk

Tsunami attack

Šorīt bija līdz šim seksīgākais rīts. Mūs pamodināja Stīvens, teikdams, ka visos ziņu kanālos stāsta par tuvojošos cunami vilni, kurš jau paspējis papostīt Amerikāņu Samoa un taisās uzbrukt arī Jaunzēlandei. Uzreiz iespraucās Evija ar tekstu, ka dušā visiem jāiet ātri, jo savādāk siltais ūdens izbeigsies. Tad sekoja mans domu gājiens - nomaļna - uz šodienas darba interviju nav jāiet, droši vien pāris dienas būs jādzīvo piesmakušā sporta zālē ar pārējo Jaunzēlandi, no mantām es līdzi ņemšu noteikti datoru, bet žēl būs atstāt snovborda zābakus, kas tomēr arī kaut ko maksā un tiem ir arī dvēseliska vērtība. Vilnas zeķes vēl slapjas žāvējas no vakardienas, bet tāpat būtu līdzi jāpaņem. Aber protams, ka līdz mums atnāca vilnis, kurš bija 40 cm augsts, turklāt Oklendā tajā brīdī bija low-tide, tāpēc nekas vispār nebija ārpus normas robežām. Acīmredzot pietiek ar divām nedēļām Oklendā, lai sāktu pārņemt viņu sisīšu dabu (par to nākamajā ierakstā).

Tomēr taisnības labad (taisnības attiecībā pret mani kā sisīti labad) jāmin, ka Samoa tas pats cunami laupījis jau 90 dzīvības, rēķina, ka varētu būt visas 100, un diezgan brutāli nopostījis salu.

Elza.

Tā un šitā

Tas, ko mēs pagaidām šeit darām:

*Staigājam pa kafenēm, bezjēdzīgi dalot savus nožēlojamos CV vai tikpat bezjēdzīgi pildot garas darba pieteikuma anketas

*Pastiprināti daudz dzeram kafiju, jo mums ir pieejams kafijas automāts

*Strinkšķinām klavieres un ģitāru, jo mums nav darba

*Urbinam degunus

*Meklējam mūsu draugu un paziņu prototipus - līdz šim esam atradušas 3 Bobjus, 3 GB, no kuriem viens bija vecs un viens repoja uz ielas kaut ko par "I am da soldža", 1 Lindu un 1 Mārča galvu

*Šausmināmies par to, cik ļoti Oskars smird. Uzjautrināmies par Oskara (suņa) un Eimijas (kaķa) vārdiem (And The Oscar goes to Emmy. And the Emmy goes to Oscar).

*Daudz staigājam pa kalnaino pilsētu un piepilsētas rajoniem

*Mazliet uzjautrinamies par mūsu namatēva mīlas likstām ( kaut kā viņam nevedas tā dating online padarīšana)

*Ejam agri gulēt un vēl agrāk ceļamies (šis nav joks).

Elza

Ar ūsām pa Jaunzēlandi.

Trešā diena iekš Zēlandes. Jāsaka, sajūta tāda, it kā šeit dzīvotos jau vismaz nedēļu. Iespējams, tas tādēļ, ka veiksmīgi izbēgām no tā saucamā jet lag, mazliet jau jokaini ir ar tām laika maiņas izjūtām, bet nebija tā, ka atbraucot nevarētu ne pakustēt - žigla duša, sapazīstināšanās ar mājas saimnieku un iemītniekiem, un aidā pastaigā ar Oscā (Oskaru) gar Mission Bay piekrasti. Laiks saulains un silts, vārdsakot, pārliecinošs pavasaris. Novērojām, ka šeit cilvēki ir PĀRaktīvi - gar Mission Bay piekrasti sniedzas vairākus kilometrus garš gājēju/veloceliņš un visas pastaigas laikā tikai dažus cilvēkus manījām laiski pastaigājoties, pārsvarā visi šeit ir oldskūl skrituļotāji, velobraucēji vai iesvīduši skrējēji. Šajā valstī aktīvs dzīvesveids un veselība tiešām tiek augstu vērtēti.

Turpmākās dienas izmantojām garlaicīgo un formālo, bet nepieciešamo ģēlu kārtošanai - bankas konti, visādas pilngadības kartes (lai nevajadzētu pa klubiņiem un bāriem vazāt līdz pasi), mobilo kartes blablabla. Pats Oklendas centrs sākumā mazliet biedēja - uz ietvēm dažādu rasu cilvēku jūra, visās malās un stūros bistro, reklāmas, veikali utt., pārāk spoži pēc mazās Rīgas. Turklāt, arhitektūras ziņā pilsētā novērojama pilnīga eklektika, kas rada iekšēju nemiera sajūtu un haosu - dažādu laikmetu, stilu sajaukums, stiklotas biznesa ēkas mijas ar romantiskām pāris-stāvu mājiņām, pa vidu debesskrāpji un japāņu stila ēkas. Otrajā pilsētas apmeklējumā jau zināma skaidrība par apkārtnotiekošo iestājusies un mierīgu sirdi pašas saviem spēkiem ar kājām pieveicam daaaaaaaaaudzus km turp un atpakaļ gar piekrasti un buru kuģīšiem, par laimi neapmaldoties un nenokļūstot Somālijas pirātu nagos. Kājiņas sagura jau nu ļoti, ejot tik makanus gabalus, pilsēta viscaur kalnaina, saprotam, ka bez vellapēdiem te neiztiksim. Izčekojām jau kļovākās humpalas (ja nu gadījumā noplīst pašreizējās ūziņas), lielākos mūzikas veikalus, univesity campus ar kafejnīciņām un skrejošiem studentu bariem, parku ar iespaidīgu izmēru un apmēru kokiem, kurā arī notiesājām sviestmaizes, lētāko aziātu tirdziņu un citus veikalus, par kuru eksistenci zinot, varam visu nepieciešamo krietni izdevīgāk iegādāt. Vispār, par mūzikas veikalu ir atsevišķs stāsts...pamanot lielu veikalu ar milzu uzrakstu "Groovy blabla", nospriežam, ka tas noteikti jāizlūko un dodamies iekšā. Bet pie ieejas kaut kā nesakarīgi pāris cilvēku rinda, aizmugurē divi darbinieki, kuri izskatās pēc apsargiem, būcenītī, uz kura diezgan uzkrītošiem burtiem rakstīts "Tickets here" vai kaut kas tml. aiz lodziņa sēž sieviete. Te nu mēs apjukām un galīgi nesapratām vai tas maz veikals vai kāda spēļu/mūzikas arkāde par kuru jāmaksā. Pēc minūtes minstināšanās bikli uzvaicājām pie ieejas esošajiem darbiniekiem, vai drīkstam iet iekšā, un tas, protams, bija pilnīgi lieki, jo tas bija mūzikas veikals un pie lodziņa tiek vienkārši tirgotas biļetes uz končiem. Kā sak, sagādājām jautrus mirkļus darbiniekiem un pašas sev. Tas tā, īsumā par Oklendas centra apmeklējumu. Vakarā nolemjam paballēties, jo 5dienas vakars taču. Māsa mūs aizved uz pilnīgu underground vietu - "The wine cellar". Es teiktu - vietējā Andrejsala. Tovakar bāram 2 gadu jubileja un spēlē 7 grupas. Laikam arī kaut kāds pirātu vakars, kā dēļ daudzi cilvēki bija attiecīga dresscoda kostīmos + pie ieejas visiem dalīja ūsas. Bet dzirdējām tikai trīs, no kurām pirmā - pārpārēm lustīgs folkērmroks ar banjo un kontrabasu, otrā - 90to gadu roķītis. Šī grupa jo īpaši guva mūsu ievērību kolorīto tēlu dēļ: sieviete, ādas biksēs, diezgan ķērcošu balsi, vīrs garā kožakā ar ģitāru, nokarinātu zemāk par Saimnieku, bundzieks-želejgalvis ar padumju izskatu. Trešā grupa bija diezgan garlaicīga, ja neskaita divas dziesmas, kuras man ļoti patika, bet viņiem bija foršs basists, kurš visu melodiju ar saviem lipīgajiem bas-motīviem vilka ārā. Pēc šīs performances sapratām, ka tomēr vēl nespējam ballēties uz pilnu klapi, jo nogurums ņem virsroku, tāpēc devāmies mājup.

Šodien, pēc lieliskas izgulēšanās, rītu laiski sākām ar brokastīm, pēc kurām Metjū paķēra padusē savu pa viļņiem lēkājamo dēli, mēs paķērām padusē bīglu Oskaru un devāmies uz Muriwai beach. Tā ir viena no četrām populārākajām pludmalēm rietumu krastā, kur dodas ļoti daudzi sērfotāji. Diena samērā apmākusies un vēsa, bet lietus mums gāja secen. Dēļ laikapstākļiem pie jūras visai sirreāls skats - jūrā bēgums, tādēļ piekrastes zona ļoti plaša un iesniedzas tālu miglā, vienā pusē iespaidīgas klintis uz kurām satupuši pelikānveidīgi putni, jūra krāc un vēji pūš un viļņi uz visām pusēm. Pirmā mana Gredzenu pavēlnieka cienīgā dabas aina Jaunzēlandē, ehh. Izrādās, šajā pludmalē iecinīta izklaide ir arī izjādes ar zirgiem vairāku km garumā. Norunājam arī to kādudien izmēģināt, kaut vai izjādes pēc vien - zirga mugurā nav kāpts gadiem. Oskars pārlaimīgs, nemitīgi nēsājas apkārt pa pludmali, ošņājas ar ērmotiem suņiem un vēdina ausis vējā. Mēs tik skraidam pakaļ. Starp citu, pie Muriwai beach ir arī forša cafe, var pasēdēt ārā, iedzert karstu šokolādi vai zāļu tējiņu un atvilkt elpu pēc aktivitātēm, turklāt, tur strādā bārmenis/viesmīlis, kuram balss ir 1:1 kā Goofijam no Disneja multenēm. Katrā ziņā - šeitan noteikti vēl atgriezīsimies mazliet siltākā laikā. Dienai patīkams nobeigums - Metjū mums pagatavo vājprātā gardu pastu, pēcāk laiskojamies pie DVD un Family guy, spoguļojamies ar jauniegūtām ūsām.

Marta

16,878 kilometri

Mūsu lieliskais ceļojums ar četrām lidmašīnām un vienu autobusu droši vien patiktu visiem, kas fano par tā saukto “FAIL” vai “EPIC FAIL” štelli. Lidojums garš, mantu daudz, ryanair online booking lapā speciāli nopirkti divi koferi, kuros katros sabāžam pa 15kg. Protams, beigās izrādās, ka es varu pirkt kaut vai 8 somas, ja man ir tādas novirzes, tomēr kopā visas var svērt tikai 15kg. Pie check-in’a Rīgas lidostā karsti, spriedze liela, sviedri līst, stress ar nazi nogriežams, teroristi draud visu uzspridzināt - fiksi tiek nolemts maksāt par lieko bagāžu (1kg - 10ls). Tā nu mums pēc tam Stanstedā, gaidot autiņu, bija karalis

kās pusdienas - vīns 10ls, griķi 1ls, svietsmaizes 3-4ls utt. Uz viņām gribēja ierasties arī Queen Elizabeth, tomēr Somālijas pirāti viņu pa ceļam mazliet nolaupīja.

Bet nu, protams, kā jau mums ar Martu, tas nebija vienīgais fail. Izrādās, ka arī Royal Brunei Airlines pieļauj maksimumu 20kg, nevis divas somas katra par 20kg, kā mēs, protams, bijām izdomājušas. Atkal stress un pieaugošā sajūta,

ka šis nebūs pēdējais ‘fail’ mūsu kontā - tā nu miskastē izlidoja vēl pāris lietas, visa paika, 4 Rīgas Laiki (joprojām sirds iesāpas, to atceroties), ripzāģis, saliekamais tramplīns, traktora riepa... Mugurā nonāca snovborda jaka, cepure, rudens zābaki, vējjaka un vēl šis tas. Tādā paskatā lidojām uz Emirātiem (Dubaju) un tālāk uz Bruneju. Lūk, mūsu fail’iem kā dzērvenīti uz putukrējuma deserta uzlika šis - Royal Brunei Airlines provides an alcohol free on-board service. Fak jaaa! Sēžot jau lidmašīnā, priecīgi berzējām rociņas par to visu, ko izdersim (īpaši asiņainās mērijas), līdz izlasījām šo pozitīvo ziņu.

Pirmais, ko Royal Brunei Air pasniedz, ir viens arābu Salāts ar angļu tulkojumu. Tālāk seko pusdienas un tamlīdzīgas štelles.

Bruneja - jau pirms tam šī vieta bija manā top valstu sarakstā (pareizak sakot tās galvaspilsēta - Bandarseribegavana). Tagad es absolūti mīlu šo zemi. Pirmkārt, tur ir neciešami “pirtisks” tropiskais klimats. Izglābj tikai kondicionieri (lielveikalos, mašīnās). Mums kā jau mums trāpījās iebraukt šajā valstī Ramadāna 1. dienā. Tas nozīmē, ka, kamēr pie debesīm cauri karstuma viļņiem tu redzi sauli, ir aizliegts smēķēt, ēst un dzert. Un tas, savukārt, nozīmēja, ka mēs staigājām ar slapjām mugurām šausmīgā tveicē ar auksta ūdens pudelēm rokās un nedrīkstējām to dzert. Par to var pat ielikt cietumā. Viens jaunzēlandietis dzēra ūdeni, kamēr gājām gar šoseju, un kāds vietējais Somālijas pirāts pie stūres dusmīgs pīpināja un kratīja pirkstu mūsu virzienā. Viņš pat apstājās un izskatījās, ka ar to viss nebeigsies, bet mums par laimi satiksme nebija viņa pusē un mēs aizčāpojām tālāk (cik nu to var saukt par “tālāk” - vienā

brīdi gājēju celiņš beidzas un turpmākā kustība izskatās, lūk, tā):

Gājēju mēs neredzējām nevienu, un kam gan viņiem kaut kur iet, ja uz vienu iedzīvotāju ir 3 mašīnas?!

Sakarā ar Ramadānu un ūdens dzeršanu mēs secinājām, ka vai nu:

a) Vietējie ir diezgan nokaitināti, ka viens sūda tūrists izjauc visu viņu uzpurēšanos Allāham;

b) Šī pīpināšana un pirkstu kratīšanu ir tīrā skaudība un viņu vārdos neizsakāmās slāpes;

c) Arābi nav pārāk racionāli;

d) Somālijas pirāti ir pārņēmuši Brunejas reliģisko dzīvi.

Otrkārt, patīkami visur lasīt, ka par narkotiku ievešanu tev diezgan noteikti būs DEATH Penalty, bet nu tas tā.

Free transit tour laikā mēs uzzinājām šādas tādas foršas lietas par šo valsti:

Iedzīvotajiem nav jāmaksā ienākuma nodoklis. Izglītība līdz pašai augtākajai ir par brīvu. Visiem, kas strādā valsts darbā, pēc 5 gadiem piešķir dzīvokli par brīvu. Pēc 7iem gadiem šim darbiniekam ar savu ģimeni (kaut vai visu harēmu) pienākas valsts apmaksāts nedēļas ceļojums uz jebkurieni. Benzīns maksā ap 30 santīmiem, dīzelis vēl lētāk - ap 15 santīmiem, jo valsts principā pelna tikai no naftas ieguvēm. Brunejas noziedzības līmenis ir 3% un tas pats - ceļa negadījumi. Nabadzības līmenis - 0%. Brunejas sultāns uzcēlis daudz ko, piemēram, lielveikalu, kurā visa īres nauda aiziet labdarībai - cik nu to vispār tur vajag, piemēram, skolu pārbūvei utt. Brunejā neeksistē tādas lietas kā ālkohols, klubi, ballītes (ja nu vienīgi undergroundā. Šeit gide centās mums iestāstīt, ka tas ir lielisks iemesls, kāpēc Brunejā audzināt bērnus). Pēc visas šīs informācijas gūzmas, mums visiem no nosacīti “normālajām” valstīm nākušajiem radās tikai viens jautājums - vai šajā mazajā paradīzē nav nāvīgi garlaicīga dzīve? Ja jau Jaunzēlandē, pateicoties nosacītajam problēmu trūkumam, vietējo humors ir salīdzinoši sūdīgs, tad iedomājieties, cik jokus vispār saprot vidējais Brunejas policists, kura dzīve sastāv no dirnēšanas līdz savas maiņas beigām (jo noziegumu taču nav) un pārdomām par to, kur grūst visu naudu, jo tik daudz kas taču ir par brīvu.

Ēkas Brunejā ir diezgan iespaidīgas, piemēram, sultāna celtās mošejas. Pēdējā viss, izņemot torņus, ir pa 29 - 29 durvis, 29 pakāpieni utt, jo to ir cēlis pēdējais - uzminiet, kurš pēc kārtas (?) - Sultāns (kura garo vārdu ar visiem tituliem, starp citu, izrunāt var ne ātrāk kā 16 sekundēs).

Labākā lieta, ko Brunejā var ieraudzīt, noteikti ir Proboscis monkey, kurš ir Žerāra Depardjē sencis (precīzāk, vectēva brālis).

Šis jums Proboscis monkey - http://www.adventures.com.sg/wp-content/uploads/2008/02/proboscis-monkey.jpg

Šeit - Žerāra Depardjē vectēva brālis - http://www.global-dvc.org/Gerard%20Depardieu%20as%20Proboscis%20Monkey.jpg

Atrodoties gan Dubajā, gan Brunejā mums ar Martu radās pāris “Kas būtu, ja?” jautājumi. Piemēram, kas būtu, ja Dubajā:

*) tu arābu valodā skaļi nokliegtos: “Nāvi Allāham!!!”

*) izteiksmīgi nopētot paranšā tērptu arābu, boratiskā intonācijā noteiktu: “Very nice.” (ar zemtekstu “I could buy this”) (attiecīgi tā viņi dara ar sievietēm).

*) sieviete uzvilktu vīrieša paranšu

*) ja Brunejā pie mošejas mēs nopeldētos strūklakā?

Tālākais ceļš bija diezgan normāls. Protams bijām tādā mini-panikā, ka kaut ko salaidīsim dēlī un paliksim ar gariem deguniem turpat Oklendas lidostā, tāpēc deklarējām visu sākot ar snovborda zābakiem un beidzot ar chupa-chups. Pēc tam mūs saņēma gūstā Somālijas pirāti un gandrīz izbaroja piraijām, bet tas ir cits stāsts. Viss beidzās laimīgi un tagad dzeram ar Somālijas pirātiem tēju.