Ar ūsām pa Jaunzēlandi.

Trešā diena iekš Zēlandes. Jāsaka, sajūta tāda, it kā šeit dzīvotos jau vismaz nedēļu. Iespējams, tas tādēļ, ka veiksmīgi izbēgām no tā saucamā jet lag, mazliet jau jokaini ir ar tām laika maiņas izjūtām, bet nebija tā, ka atbraucot nevarētu ne pakustēt - žigla duša, sapazīstināšanās ar mājas saimnieku un iemītniekiem, un aidā pastaigā ar Oscā (Oskaru) gar Mission Bay piekrasti. Laiks saulains un silts, vārdsakot, pārliecinošs pavasaris. Novērojām, ka šeit cilvēki ir PĀRaktīvi - gar Mission Bay piekrasti sniedzas vairākus kilometrus garš gājēju/veloceliņš un visas pastaigas laikā tikai dažus cilvēkus manījām laiski pastaigājoties, pārsvarā visi šeit ir oldskūl skrituļotāji, velobraucēji vai iesvīduši skrējēji. Šajā valstī aktīvs dzīvesveids un veselība tiešām tiek augstu vērtēti.

Turpmākās dienas izmantojām garlaicīgo un formālo, bet nepieciešamo ģēlu kārtošanai - bankas konti, visādas pilngadības kartes (lai nevajadzētu pa klubiņiem un bāriem vazāt līdz pasi), mobilo kartes blablabla. Pats Oklendas centrs sākumā mazliet biedēja - uz ietvēm dažādu rasu cilvēku jūra, visās malās un stūros bistro, reklāmas, veikali utt., pārāk spoži pēc mazās Rīgas. Turklāt, arhitektūras ziņā pilsētā novērojama pilnīga eklektika, kas rada iekšēju nemiera sajūtu un haosu - dažādu laikmetu, stilu sajaukums, stiklotas biznesa ēkas mijas ar romantiskām pāris-stāvu mājiņām, pa vidu debesskrāpji un japāņu stila ēkas. Otrajā pilsētas apmeklējumā jau zināma skaidrība par apkārtnotiekošo iestājusies un mierīgu sirdi pašas saviem spēkiem ar kājām pieveicam daaaaaaaaaudzus km turp un atpakaļ gar piekrasti un buru kuģīšiem, par laimi neapmaldoties un nenokļūstot Somālijas pirātu nagos. Kājiņas sagura jau nu ļoti, ejot tik makanus gabalus, pilsēta viscaur kalnaina, saprotam, ka bez vellapēdiem te neiztiksim. Izčekojām jau kļovākās humpalas (ja nu gadījumā noplīst pašreizējās ūziņas), lielākos mūzikas veikalus, univesity campus ar kafejnīciņām un skrejošiem studentu bariem, parku ar iespaidīgu izmēru un apmēru kokiem, kurā arī notiesājām sviestmaizes, lētāko aziātu tirdziņu un citus veikalus, par kuru eksistenci zinot, varam visu nepieciešamo krietni izdevīgāk iegādāt. Vispār, par mūzikas veikalu ir atsevišķs stāsts...pamanot lielu veikalu ar milzu uzrakstu "Groovy blabla", nospriežam, ka tas noteikti jāizlūko un dodamies iekšā. Bet pie ieejas kaut kā nesakarīgi pāris cilvēku rinda, aizmugurē divi darbinieki, kuri izskatās pēc apsargiem, būcenītī, uz kura diezgan uzkrītošiem burtiem rakstīts "Tickets here" vai kaut kas tml. aiz lodziņa sēž sieviete. Te nu mēs apjukām un galīgi nesapratām vai tas maz veikals vai kāda spēļu/mūzikas arkāde par kuru jāmaksā. Pēc minūtes minstināšanās bikli uzvaicājām pie ieejas esošajiem darbiniekiem, vai drīkstam iet iekšā, un tas, protams, bija pilnīgi lieki, jo tas bija mūzikas veikals un pie lodziņa tiek vienkārši tirgotas biļetes uz končiem. Kā sak, sagādājām jautrus mirkļus darbiniekiem un pašas sev. Tas tā, īsumā par Oklendas centra apmeklējumu. Vakarā nolemjam paballēties, jo 5dienas vakars taču. Māsa mūs aizved uz pilnīgu underground vietu - "The wine cellar". Es teiktu - vietējā Andrejsala. Tovakar bāram 2 gadu jubileja un spēlē 7 grupas. Laikam arī kaut kāds pirātu vakars, kā dēļ daudzi cilvēki bija attiecīga dresscoda kostīmos + pie ieejas visiem dalīja ūsas. Bet dzirdējām tikai trīs, no kurām pirmā - pārpārēm lustīgs folkērmroks ar banjo un kontrabasu, otrā - 90to gadu roķītis. Šī grupa jo īpaši guva mūsu ievērību kolorīto tēlu dēļ: sieviete, ādas biksēs, diezgan ķērcošu balsi, vīrs garā kožakā ar ģitāru, nokarinātu zemāk par Saimnieku, bundzieks-želejgalvis ar padumju izskatu. Trešā grupa bija diezgan garlaicīga, ja neskaita divas dziesmas, kuras man ļoti patika, bet viņiem bija foršs basists, kurš visu melodiju ar saviem lipīgajiem bas-motīviem vilka ārā. Pēc šīs performances sapratām, ka tomēr vēl nespējam ballēties uz pilnu klapi, jo nogurums ņem virsroku, tāpēc devāmies mājup.

Šodien, pēc lieliskas izgulēšanās, rītu laiski sākām ar brokastīm, pēc kurām Metjū paķēra padusē savu pa viļņiem lēkājamo dēli, mēs paķērām padusē bīglu Oskaru un devāmies uz Muriwai beach. Tā ir viena no četrām populārākajām pludmalēm rietumu krastā, kur dodas ļoti daudzi sērfotāji. Diena samērā apmākusies un vēsa, bet lietus mums gāja secen. Dēļ laikapstākļiem pie jūras visai sirreāls skats - jūrā bēgums, tādēļ piekrastes zona ļoti plaša un iesniedzas tālu miglā, vienā pusē iespaidīgas klintis uz kurām satupuši pelikānveidīgi putni, jūra krāc un vēji pūš un viļņi uz visām pusēm. Pirmā mana Gredzenu pavēlnieka cienīgā dabas aina Jaunzēlandē, ehh. Izrādās, šajā pludmalē iecinīta izklaide ir arī izjādes ar zirgiem vairāku km garumā. Norunājam arī to kādudien izmēģināt, kaut vai izjādes pēc vien - zirga mugurā nav kāpts gadiem. Oskars pārlaimīgs, nemitīgi nēsājas apkārt pa pludmali, ošņājas ar ērmotiem suņiem un vēdina ausis vējā. Mēs tik skraidam pakaļ. Starp citu, pie Muriwai beach ir arī forša cafe, var pasēdēt ārā, iedzert karstu šokolādi vai zāļu tējiņu un atvilkt elpu pēc aktivitātēm, turklāt, tur strādā bārmenis/viesmīlis, kuram balss ir 1:1 kā Goofijam no Disneja multenēm. Katrā ziņā - šeitan noteikti vēl atgriezīsimies mazliet siltākā laikā. Dienai patīkams nobeigums - Metjū mums pagatavo vājprātā gardu pastu, pēcāk laiskojamies pie DVD un Family guy, spoguļojamies ar jauniegūtām ūsām.

Marta