Bits and pieces

Pārvākšanās uz jauno dzīvesvietu pie nedaudz infantilās un biklās 50gadnieces Rozes bija tieši laikā, lai izmuktu no nenosakāmās rases ģimenes jandāliņa, kurš valdīja mājā mūsu pēdējā naktī. Nepietika ar to, ka vecmāmiņa pēc vairākām vīna glāzēm tēloja mēnessērdzīgo, ik pa laikam iemaldoties arī mūsu istabā, un ka namamātes māsa ar savu draugu risināja savas attiecības augstos toņos, līdz pat agram rītam bļaustoties un cērtot durvis (un,protams, regulāri ienākot mūsu istabā). Mums vēl nācās piedzīvot 3.personas viesošanos mūsu istabā - policists ar kabataslukturīti pamodināja mūs pavisam. Lieki piebilst, ka turpmākā saruna un arests (!!!) par ieroča neatļautu turēšanu (wtf?) risinājās pie MŪSU istabas durvīm. Jā, wtf? bija vairāk vai mazāk vienīgā frāze, kas plūda pār mūsu lūpām nakts garumā. Aizmukām daudz nedomājot.

Dzīvošana pie Rozes ir jauka un viegla. Mēs neesam vienīgās mājas iemītnieces - indietis Manns vienas sarunas laikā jau ir paspējis izdomāt manā vieta, ka es kopā ar mammu strādāšu ar viņu uz kruīza kuģiem. Viņš ir mazliet kaitinoši pašpietiekams, atkārtojas savos stāstos par vispasaules apceļošanu ar tiem pašiem kruīza kuģiem, par to cik viņš ir lielisks vīna un vispār dzērienu speciālists, mērķtiecīgs un neatlaidīgs utt. Vakardien es jau saņēmu instrukcijas par to, kas uz kruīza kuģiem ir atļauts un kas ne, cik liela ir alga, kādas valodas man jāiemācās, kāds tērps man būs jāvelk un cik man kā darbiniekam maksās alus, lai gan vienīgais, ko es izdarīju, ir izrādīju pieklājīgu interesi par viņa lielisko kruīzera dzīvi. Šī visa ietekmē man rādījās sapnis - ar Martu tikām izlūrēt to pašu 16stāvīgo kruīzkuģi, kad mums paziņoja, ka līdz atiešanai palikušas piecas minūtes. Tad sekoja tipiskais bojevika sižets ar skriešanu un šķēršļiem, pēdējā brīža kliedzieniem un izsprukšana caur mazu spraugu, kas palikusi starp durvīm, kas veras ciet. Mūsu tagadējie darba devēji mums pameta striķi, ar kuru tikām vilktas cauri okeānam. Turpinājumā satikām Juri Kulakovu, kurš bija šeit atvēris pagalam veiksmīgu barčiku, un sapnis beidzās ar to, ka Juris Kulakovs man piekrita, ka tas ir kūl, ka Jaunzēlandē neeksistē caurvējš.

Nobeigumā tikai gribu pasūdzēties par vienu no vairākām idiotiskajām lietām te - divi ūdens krāni, no viena tek siltais, no otra aukstais ūdens. Nezinu par to caurvēju, bet remdens vai mēreni silts ūdens te TIEŠĀM neeksistē.

Elzo