Pēdējās četras dienas pavadījām, tērējot daudz naudas benzīnam, rullējot pa Jaunzēlandes ceļiem, fonā skanot vecajām labajām kasetēm, ko nospērām mājas saimniecei. Ja braucat pa Tongariro National Park apkārtni, iesakām episko Pink Floyd "Atom Heart Mother". Ja vienkārši pūšat kaklus un krustus vaļējiem logiem traucoties pa lielceļiem - The Velvet Underground. Ceļojuma sākumam un beigām - The Who. Ko mēs (nu labi, es) neiesakam - Joni Mitchell - baigā huiņa un nesakarīga improvizācija. Bet ko tur daudz par mūziku - vai tad jūs labāk gribat dzirdēt stāstu par mūsu četrām audiokasetēm, vai par to, kā kāpām 8 stundas kalnā, lai nolūkotos uz The Doom Mountain, atkal no sasodītā Gredzenu Pavēlnieka?! Jā, jā, tieši tā, vēl viena sirreāla diena sirreālā vietā - 8 stundas, tulznainas kājas, sarkans vulkāna krāteris, zili sēra ezeri, laimīgs ģīmis un smeldzoša pakaļa. Bet ar to diena vis nebeidzās. Pēc tāda nopietna pārgājiena devāmies uz vannu, kas, ka smejies nesmejies, atrodas upē! Jā, jā, atkal redzu tavas acis ieplešamies divkārt lielas. Upē, kas ir visnotaļ stindzinoši auksta, ietek karsts geizeru avots un vienā stūrīti rada naturālā džakuzi efektu. Tā nu cilvēki karsē dibenus ar sūdīgajiem Jaunzēlandes aliņiem rokās un noraugās smukā skatā uz upi.
Redzējām arī Mēness Krāteru ieleju, aka vieta, kur no zemes laužas ārā karstums un baigā sēra smaka arīdzan. Bet principā tu pastaigājies pa smirdīgu (burtiski) plāti, kur vietām ieraugi lielas, kūpošas bedres, bet dažas arī ar burbuļojošiem dubļiem. Vēl apciemojām pilsētu, kurā ir daudz ezeru, vēl vairāk tādu pašu smirdošu geizeru un mūsu darba kolēģis.
Jūtamies lepnas un nopelnījušas burkānu-zirnīšu sautējumu, jo izpildījām vienu no Lielajiem Uzdevumiem - mīt Frodo un Sema pēdas. Sīkāku aprakstu par dienām un nedienām, šķērsojot vietējos alpus, es uzvelšu Martai. Teikšu tikai vienu - this is fucking ooosam.
Elza Beggins
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru