Ceturtdien aizgājām uz Kvīnstaunas dārziem, t.i., parku ar mērķi uzspēlēt frīsbijgolfu. Tā ir jaunzēlandiešu spēle, kas ļauj pašam sevi nodarbināt ar skraidīšanu svaigā gaisā pa parku vismaz 45min. Tātad, ir nepieciešams viens frīsbijs un parks, kurā iekārtoti frīsbijgolfa grozi. Spēli sāk no pirmā "kontrolpunkta'', kur ir atrodami paskaidrojumi ar to, kur tieši jātrāpa frīsbijs, cik liela distance jāveic, ar cik piegājieniem pieļaujams ietrāpīt, parādīta arī shēma, kā jāapiet visādi šķēršļi, piemēram, koki, krūmi, stabi, blabla. Elzai šitas negāja un viņa savu frīsbiju atsita pret katru ceļā esošo objektu. Kad frīsbijs iemests pirmajā grozā, jāiet uz otro "kontrolpunktu" utt. Līdzīgi kā golfā ar tām bedrītēm. Mēs ar Elzu abas galīgi šito nepratām un nācās skraidīt lielas distances pakaļ tam nolādētajam šķīvītim, kurš vairākas reizes bija tuvu ieripošanai ezerā. Elza padevās pēc 9. groza, es pēc 12. Man tīri labi patika frīsbijgolfot, bet tas patiešām var izvērsties par sportu ar makanu skraidīšanu, tāpēc nākamreiz vienkārši jāsaģērbjas piemērotāk un būsim spējīgas arī pieveikt visus 18 grozus. Pēcāk devāmies uz saldējumu un šokolādes paradīzi "Patagonia" ostas rajonā. Es paņēmu garšīgu mokačīno, bet Elza bija pieticīgāka un sildījās pie jasmīnu tējas. Pieminēšu, ka Patagonijā var dabūt traki garšīgas karstās šokolādes, piemēram, kā jums tīk Lavender hot chocolate, Ginger hot chocolate vai spicy chilli hot chocolate, nemaz nerunājot par parasto šokolādes tāfelīšu klāstu un ņammīgajiem salčukiem.

Vakardien mums bija ļoti mokošs brauciens autobusā uz Remarkables. Pārmaiņu pēc piespiedām sevi celties agri, lai būtu uz kalna vēl pirms cilvēku jūras. Tā kā brauciens augšup parasti aizņem gandrīz stundu, cerējām uz nelielu snaudu autobusā. Bet autobusa šoferis izrādījās ļoooooti runātīgs opis un autobusa miķis izrādījās ļoooti čerkstošs un skaļš. Rezultātā, viss ceļš izvērtās par kārtīgu tūri ar neskaitāmiem faktiem no Kvīnstaunas vēstures, kas būtu pat ļoti patīkami, ja tas nebūtu 8.00 no rīta un šofera balss miķī nebūtu tik griezīgi skaļa, ka iet caur kauliem. Turklāt, sasmējāmies par dažiem informatīvajiem "faktiem", piemēram, ka "lūk, pa labi redzams 4km stabiņš, kas nozīmē, ka esam jau pusceļā" vai "lūk, lejā atrodas Lake Hayes, kurā redzams tas atspulgs, kas visiem māksliniekiem tik ļoti patīk", jeb vēl tiek apstāstīts, kur tagad notiek ceļa remonti.

Vēl pieminēšu notikumu autobusā ar Pešu, kas mums ar Elzu lika pasmaidīt. Pešs ir puisis no Birmingemas, kurš ir no tiem cilvēkiem, kas nekad neguļ un vienmēr vai nu strādā, vai ir uz kalna, vai ballējas. Tad nu vienurīt braucot uz kalnu pēc makanas ballītes Pešam pēkšņi autobusā palika šķērmi un ko viņš dara? Viņš zolīdi palūdz blakussēdētājai palīdzēt noņemt viņa kapucīti un ļoti diskrēti atstāj savas brokastis kapucītē. Pirmajā pieturā izlec ārā izkratīt visu saturu un pēcāk uz kalna izskalo un pieāķē kapucīti atpakaļ, braukājoties saulē un vējā izžūs. Sasmējāmies, ka tas kā tāds rūdītu krievu dzērāju paņēmiens, galvenais, ka viss notika tik zolīdi, ka mēs, sēžot tieši vienu solu priekšā neko nemanījām, nedzirdējām un nesajutām. Tad nu lai šis notikums kā tāds piemērs, ko iesākt situācijās, kad pa rokai nav ne plastmasas maisiņa, nedz arī var rokās saturēt.

Marta.