Laiks domāt

Šad tad te ir garlaicīgi. Noteikti ne sliktākajā līmeni garlaicīgi, tomēr mēdz būt vakari, kad ballēties neej, teļļuku skatīties negribi, un runas arī neraisās. Visi draudzīgi sēž virtuvē un smejas par to, cik mēs visi tādi neinteresanti. Vakar vācu čalītis Max (aka pilnīga Mikus kopija), piemēram, atklāja DVD kārtošanas mākslu. Izskanēja pat ieteikumi aiziet uz video nomu un parādīt viņiem savas spējas. Tāpēc tagad esmu izlēmusi (un jau iesaistījusi Martu) savu brīvo laiku veltīt domāšanai. Piemēram, šodien visu dienu uz kalna pavadījām ražīgā dialektiskā diskusijā par to, vai meklēt sevi ir labi vai nē, un kā tīņa sevis meklēšana (ko parasti visi uztver kā negatīvu/nožēlojamu procesu) atšķiras no pieauguša cilvēka sevis meklēšanas (apsveicama sevis pilnveidošana). Beigās nonācām pie secinājuma, ka labāk ir meklēt nekā nemeklēt, pat tad ja tu nezini, ka, ko un kāpēc tu meklē (tīnis). Pa vidu arī piefiksējām, ka ļoti daudz lietojam vārdu "meklēt", vismaz 2 reizes katrā teikumā, kas apkārtējiem cilvēkiem krēsliniekā droši vien izklausījās šizīgi. Vēl kaut kā nonācām pie secinājuma, ka uzspļaut sabiedrībai un tās uztieptajiem noteikumiem (piemēram, izglītība, laulība, bērni utt) var tikai tas, kuram nav nekādas vēlmes iesaistīties sabiedrības dzīvē. Vienvārdsakot, ar šodienu mēs sākam sevi intensīvi meklēt - katru dienu jāņem cauri pa tēmai, par kuru nav īsti skaidrs pašam savs viedoklis.

Iepriekšējās 3 dienas bija ļoti, ļoti jaukas. Jau pirmajā dienā (kas laikam iznāk sestdiena) secinājām, ka ir iesācies labo dienu cikls, kam kādu laiku jāturpinās. Tātad, tajā pašā sestdienas vakarā aptuveni 80% hosteļa atradās lielajā virtuvē, dziedāja/bauroja visas dziesmas, kuras mūsu muzikanti (tādu te kā spaļu, visi māk strinkšķināt ģitāru) padeva. Paralēli piedzērāmies no aliņiem un sajūsminājāmies, cik jaukas ir mājas ballītes. Tikām izglītotas arī jaunās melodijās - bija dziesmas par iemīlēšanos lesbietē (princips tāds pats kā "vectēvam karājas pidirallā, pidirallā, pie sienas vijole..."), kā arī par vienīgo geju eskimosu ciltī. Nākamā diena iespārdīja visām pārējām ar braukāšanos - viss labi padevās, Marta sāka slaidot, sadauzīja dibenu, bet tas tā. Sniegs un dēlis saderēja kā roka ar cimdiņu. Vakarā kā gadījās kā ne atkal dzērām aliņus, atkal piedzērāmies. Netīšām arī aizgājām izklaidēties, dzērām kokteiļus (šajā jomā esam analfabētes). Labi pavadījām nakti. Nākamājā rītā ar smagām paģirām un lēnu domāšanu tomēr pamanījāmies pārdot vienam angļu džekam savu Zilo Sjū - mašīnu. Bijām tik sajūsminātas tikt no viņas vaļā (jo 15. datumā beidzās tehniskā), ka netīšām nopirkām veikalā 6 cīsiņus par 5 latiem un pat Hoegarden aliņus. Sākām jau atkal dzert (tos pašus Hoegarden), bet beidzot iestājas lūziens. BET vakars beidzās ar uzviju - noskatījāmies "Fantastic Mr. Fox", kura izrādījās VISĢENIĀLĀKĀ MULTENE PASAULĒ.

Šodiena beidzot atkal bija viduvēja - uz kalna šausmīgi daudz cilvēku (NZ un AUS skolas brīvdienas), dēlis arī neklausīja.

Tomēr, kas mūsu prātus vislaik nepamet un sēj jau tādas kā skumjas - te ir brīnišķigi. This is the time of our lives. Pilnīgi noteikti zinām, ka šitā dzīvot diez vai vēl kādreiz sanāks. Projām braukt oj kā negribēsies. Snovbords, kalni, idilliska pilsēta, jauniešu pilna, aliņš, šnabītis, frikadeļu zupa, filmas, ballītes,grāmatas, draugi, ceļotāji, mūzika, diendusa....vēl viens mēnesis tādas dzīves un viss :(

Lūk, šitā man sanāk nobeigt uz saldēsrīgas nots..

Eza